Kultūras Rondo aizsāk ciklu “Dzīvā folklora”, kurš top sadarbojoties ar Latvijas Universitātes Literatūras, mākslas un folkloras institūta pētniekiem. Pirmā epizode par dienasgrāmatu fenomenu pagātnē un mūsdienās.

Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuve ir dibināta 1924. gadā, un tā ir mūsu valsts senākais un lielākais folkloras vākšanas, uzglabāšanas, publicēšanas un izpētes centrs. Tā pārziņā ir viens no Eiropas apjomīgākajiem folkloras arhīviem ar aptuveni 3 miljoniem folkloras vienību.

Krātuve turpina papildināties ar jaunām liecībām par personiskajām un sabiedriskajām atmiņām un tradīcijām. Teksti, fotogrāfijas un audiomateriāli pieejami digitālajā arhīvā Garamantas.lv. Lai dotu klausītājiem plašāku ieskatu krātuves pētījumu lokā un apzinātu tā sabalsojumus ar mūsdienu pieredzi, piedāvājm jaunu ciklam “Dzīvā folklora”.

Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošajai pētniecei Sanitai Reinsonei autobiogrāfiskās literatūras žanrs ir labi pazīstams. Viņas veiktais dzīvesstāstu apkopojums “Meža meitas” stāstīja par 12 sieviešu pieredzi nacionālo partizānu kustības aktīvajā laikposmā, tas tika iestudēts Valmieras Drāmas teātrī un pirms diviem gadiem ieguva Autortiesību bezgalības balvu. Autobiogrāfiju krājuma veidošana, pie kura Sanita strādā kopš 2018. gada, vēl bez darba ar tekstu nozīmē komunikāciju ar šo materiālo liecību glabātājiem, proti, konkrētās dienasgrāmatas vai biogrāfijas autora mantiniekiem, dzimtas turpinātājiem. Apkopojumā, kurš atrodams krātuves digitālajā arhīvā Garamantas.lv pieejamas gandrīz 200 autobiogrāfiskās kolekcijas.

Sarunu ar Sanitu Reinsoni iesākam ar vēlmi uzzināt, kādi apstākļi bija noteicošie, lai dienasgrāmata kā rakstu tradīcija ieviestos arī latviešu sabiedrībā – droši vien, izglītotajā tās daļā.

Interesanti, ka 19. gadsimta otrajā pusē dienasgrāmata kalpoja ne tikai par personīgu pašrefleksijas objektu, bet ar tām arī mēdza dalīties. Lai īpaši pasvītrotu draudzības svaru vai atzītos romantiskās jūtās.

Īpaši būtiska dienasgrāmatas funkcija ir noturēt tās rakstītāju pie veselā saprāta – te domājot aizvadītā gadsimta divus postošākos notikumus, proti, Pirmo un Otro pasaules karu, kā arī pēdējam sekojošās masu deportācijas. Daudziem padomju represiju upuriem dienasgrāmatas rakstīšana bija kā pēdējais salmiņš, pie kā pieķerties, lai sevi mobilizētu atkal nostāties aci pret aci ar grūtībām.

“Sviesta Ciba” ir tīmekļa dienasgrāmata, kura interneta vidē parādījās īsi pēc 2000. gada un kopš tā brīža savu funkciju nav mainījusi – tā ir platforma, kurā veikt gan savus ierakstus, gan sekot līdzi citu lietotāju rakstītajam. Svarīgs vietnes darbības aspekts ir anonimitāte – lietotāji tajā izmanto segvārdus. Taču tas nenozīmē, ka “cibiņi”, kā “Sviesta cibas” lietotāji sevi mēdz dēvēt paši, nekad neuzzina sevi interesējošā autora identitāti. Viss atkarīgs no abpusējas vēlmes to izdarīt. Viena no šīs tīmekļa dienasgrāmatas lietotājām ir dramaturģe un publiciste Anete Konste. Uzklausām viņas pieredzi.

Noslēgumā būtiska atziņa no Sanitas Reinsones: “Tikai lasot dienasgrāmatas, var redzēt to vērtību. Ne tikai notikumi, arī emocionālas lietas kļūst par kultūrvēsturi”.