Cikla „Dzīvā folklora” epizodē stāsts par ģimenes un bērnu folkloras pētniecības virzieniem un arī praktisku tradīciju iedzīvināšanu. Interesanta nianse – arī paši bērni ir bijuši folkloras vācēji. Piemēram, folkloristes un skolotājas Annas Bērzkalnes ierosinātais un pēc īpašām jautājumu lapām sakrātais skolēnu folkloras vienību krājums bija astoņu gadu kopdarbs ar viņas audzēkņiem pagājušā gadsimta 30. gadu sākumā. Ar šo krājumu, kurā ietilpst 42 358 fokloras vienības, iespējams iepazīties digitālajā arhīvā „Garamantas.lv”.

Bērnu folklora kopējos folkloras krājumos un apzināšanā ir parādījusies kā likumsakarīga sastāvdaļa. Taču precīzu un shematisku šī tautas mantojuma sadaļu ir veidojusi un bagātinājusi folkloriste Vilma Greble, kura dzimusi 1906. un mūžībā devusies 1991. gadā. Pētnieces sastādītajā un Jāņa Rozes apgāda izdotajā grāmatā “Latviešu bērnu folklora” ir apkopotas latviešu tautasdziesmas, anekdotes, pasakas, teikas, sakāmvārdi un skaitāmpanti.

Par vēl vienu bērnu folkloras pētniecības nogriezni stāsta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas (LULFMI) pētniece Una Smilgaine, kuras doktora disertācija “Šūpuļdziesmas un ucināmās dziesmas latviešu bērnu foklorā” tika aizstāvēta Latvijas Universitāte, 2008. gadā.

Katrīna un Jānis Feldmaņi muzicē folkloras grupā "Teikas muzikanti" un audzina piecus gadus veco meitu Doru. Viņi stāsta par savas ģimenes iekšējo folkloru, kuru veido arī pašu pieredze bērnībā - abu mammas arī ir tautas muzikantes. Gan pašiem savulaik saķerts degungals ar jautājumu "Kur snīpis?", un nu uz šo viltīgo jautājumu reizumis nākas atbildēt arī Dorai.