Līdz februāra sākumam Nacionālajā mākslas muzejā izstāde "Tev ir pienākušas 1243 ziņas. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze", kurā plašs un daudzveidīgs personisko pieredžu dokumentējums no laika, kad vēl nevarējām viens ar otru sazināties sekunžu laikā.

Izstādes veidotājiem bijis svarīgi šo pieredzi atainot no pēc iespējas dažādāku kultūrtelpu skatpunktiem, tāpēc arī vienkop nostādīti, piemēram, attēli no kādreizējās Čehoslovākijas izlūkdienestu darbības, Igauņu konceptuālistu mākslas gadījumu jeb *hepeningu* fiksējumi, vai, piemēram, japāņu mākslinieka versija par to, cik vienlaikus ilgi un ātri paiet laiks, ja pacietīgi mēģinām izskaitīt līdz miljonam.

Izstādē iekļauti arī trīs latviešu mākslinieku darbi, kuri piedalās kopējā atmiņu kolekcionēšanā, iezīmējot pirmsinterneta pasaules kartē arī Latvijas kontūru un tur glabāto kultūras mantojumu: personisku, nevis ideoloģisku parāžu nolūkiem veidotu. Saruna ar fotogrāfiem Viku Ekstu un Andreju Strokinu, kā arī mākslinieci Ingrīdu Pičukāni.

“Maksima Belogrudova mantojums”

Fotogrāfes Vikas Ekstas darbs “Maksima Belogrudova mantojums” ir fotogrāfiju un mākslas darbu apkopojums, kurā starp citiem Aglonas puses Grāveru ciema ļaudīm kā galvenais saistelements parādās mākslinieks, fotogrāfs un arī ikonu meistars Maksims Belogrudovs. Māksliniece stāsta, ka strādājusi ar arhīviem, vākusi materiālus pa maziem gabaliņiem, dodoties no vien cilvēka pie otra.

Vika Eksta atklāj, ka Maksims Belogrudovs 30. gados gleznojis ikonas un vietējās ainavas, to darīja arī padomju laikā. Kolhoza vajadzībām noformēja aģitācijas materiālus. Fotografēšana sākotnēji bijis viņa hobijs, ar laiku iekārtoja savas mājas verandā studiju, kur izmantoja dabisko gaismu.

“Mani uzrunā sieviešu un bērnu portreti, krāsotās fotogrāfijas, izvairījās no sadzīviskuma, parādīt sievietes kā dīvas, arī Staļina laikā ir skaistas pilnasinīgas dāmas, bērni jauki,” bilst Vika Eksta.

Ģimene un "Moskvič"

Ja Vikas Ekstas vēsturisko fotogrāfiju apkopojums ir apzināta darba rezultāts, fotogrāfa Andreja Strokina veikums izstādes ietvaros ir nejaušības radīts. Diapozitīvu sēriju, kurā var izsekot kādas Padomju Latvijas ģimenes dzīvei un viņu lolojumam "Moskvič" automašīnai, Andrejam piedāvāja iegādāties grāmatu antikvariātā.

Mākslinieks atklāj, ka šos slaidus atradis, staigājot pa antikvariātiem. Meklējis ko citu, bet atradis šos slaidus – ģimenes arhīvu. Pāris ceļoja pa Latviju un visos kadros parādās " Moskvič", kā ģimenes loceklis, kā statusa apliecinājums.

“Mani fascinē amatierfotogrāfija, jo bieži amatieri taisa foršākas lietas nekā īstie mākslinieki. Fotogrāfijas uzņemtas bez īpašām ambīcijām, iespējams, dokumentējot savu dzīvi, tuvākos cilvēkus. Nostaļģijas un kompozīcijas apvienojums,” bilst Andrejs Strokins.

Ieraksti atmiņu kladēs

“Rozēm, neļķēm līdzīga, lai ir mūsu draudzība. Rozes, neļķes novītis, mūsu draudzība nezudīs,” tā skan viens no pantiņiem, kas lasāmi mākslinieces Ingrīdas Pičukānes apkopotajos atmiņu klažu fragmentos. Izstādē apskatāmas grezni un brīžiem amatieriski neveikli aizpildītas kladītes un bloknoti no pagājušā gadsimta 50 un 70. gadiem un arī paša gadsimta sākuma. Darbs veikts, izmantojot Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves materiālus.

“Man patīk kā strādā amatieri, cilvēki, kas zīmē savam priekam, man tas ir milzīgs iedvesmas avots,” bilst Ingrīda Pičukāne. “Viņiem nav iemācīts viens veids, kā zīmēt ziedus, viņi paši to izgudro.” Tāpat interesanti bijis vērot, kā mainās ierakstiem izmatotie darbarīki - zīmuļi, tintes rakstāmie, flomasteri. Vēlāk jau parādās uzlīmes. Mainās arī cilvēku rokraksti.