Dzīves romāns "Tēvs". Ar mammas svētību tapis Ingas Žoludes darbs

Par savu divvalodīgo latviešu-krievu ģimeni un tēvu, kuram bija Alcheimera jeb aizmiršanas slimība, un vēstures nospiedumiem, un aktuālo militāro konfliktu tepat Eiropā dzīves romānā "Tēvs" pārdomājusi rakstniece Inga Žolude, kuru izvaicājam Kultūras rondo studijā.

Grāmatu noteikti var pamanīt grāmatnīcā. Uz vāka ir sarkanas neļķes, un tas nav nejauši. To sarunā apliecina arī Inga Žolude.

"Visām manām grāmatām vāki ir apzināti [veidoti]. Tā ir kā grāmatas stāsta vizītkarte, kas piesaka to, kas tur būs iekšā. Un arī šis vāks bija iecerēts jau diezgan savlaicīgi. Bija skaidrs, ka tur jābūt sarkanām neļķēm," atklāj Inga Žolude. "Kāpēc sarkanās neļķes? Atbildes ir grāmatā. Tas ir ne tikai komunistiskais simbols, bet arī privātajā vēsturē balstīts. Žēl, ka tādam skaistam un smaržīgam ziedam ir tāda nelāga konotācija."

Inga Žolude piekrīt, ka "Tēvs" ir viņas vispersoniskākā grāmata.

"Grāmata varbūt nebija iecerēta nemaz publiskai lasīšanai. Es drīzāk to sāku rakstīt kā tādu sarunu vai vēstuli savam tēvam ar pārdomām par visām tēmām, kas man radīja iekšēju nemieru," atklāj Inga Žolude. "Viens ir šis starpetniskais jautājums, latviešu un krievu jautājums, jo mans tēvs ir krievvalodīgais. Visu dzīvi man tas nav radījis nepārvaramas grūtības. Lai gan grāmatā, protams, var lasīt dažādas epizodes. Bet, sākoties pilna mēroga iebrukumam Ukrainā, šis jautājums aktualizējās tieši tāpat kā visā pārējā pasaulē. Arī mums dažādās publiskās kopienās un diskusijās tas jautājums bija ļoti aktuāls ar dažādām argumentiem un, protams, arī ar dažādiem pavērsieniem attiecībās. Tieši tāpat arī šis jautājums ietekmēja mani un manu ģimeni. Bet ir arī vēl citi faktori, jo mēs ne vienmēr esam pārliecināti, ko domājam paši normālos apstākļos. Ja vēl iedarbojas citi apstākļi, piemēram, kādas slimības vai kas, tad vispār kļūst neskaidrs, kur ir manas domas un kur manā vietā runā kas cits."

Inga Žolude stāsta, ka romāna manuskriptu izlasīja mamma, un tas arī ir pirmais gadījums, kad vispār kāds lasījis manuskriptu pirms tas ir izdots publiski. 

"Man šķita, ka viņai tas ir jāredz. Droši vien, ja viņa to nebūtu akceptējusi, tad varbūt mēs te arī nesēdētu tagad nesarunātos par grāmatu, varbūt tādas krāsas nebūtu. Man liels prieks, ka viņa akceptēja manuskriptu. Es to uztveru kā tādu svētību," atklāj Inga Žolude.

Mamma darbu necenzēja, lai gan viņai bija tiesības atzīmēt, labot, komentēt.

"Kad viņa man atdeva atpakaļ manuskriptu, viņa teica, ka ir tikai viens komentārs," bilst Inga Žolude. "Man bija ļoti ilgu laiku bailes atvērt un paskatīties, kas tas ir. Kad pirmās emocijas vai satraukums norima, es atvēru un ieraudzīju to pasvītrojumu vienā vietā, bet tas nebija nekas ārkārtējs. Es arī to ņemu vērā. 

Bet jāsaprot arī, ka šis nav objektīvs stāsts. Tā ir mana perspektīva, un šis viens kopīgais ģimenes stāsts katram ir noteikti ir savs. Arī droši vien dažādos laikos ir savs, jo mēs arī uz notikumiem, kas tagad notiek, skatāmies citādāk nekā tad, kad mēs atkāpjamies jau laika distancē. Emocijas rimst un varbūt arī parādās lielāka sapratne."