Ēriks Vilsons romānā “Me un Mo” radījis savu stāstu par cilvēkiem teātrī

"Lielākā daļa tomēr ir fantāzija," par savu pirmo romānu saka tā autors Ēriks Vilsons. 

Aktieris un dramaturgs Ēriks Vilsons savā pirmajā romānā “Me un Mo” radījis savu stāstu par cilvēkiem teātrī. Vai romāns par zaudēto ilūziju, par deviņdesmitajiem un mums pašiem? Kā vēl pirms grāmatas atvēršanas jūtas romāna stāstītājs, Kultūras Rondo saruna ar Ēriku Vilsonu.

"Man viss sākas no redzes gleznas, bet reizēm tā iegūst ļoti fantasmagorisku redzējumu," atzīst autors. Jautāts, vai pamatā grāmatas stāsts ir par Liepāju, Ēriks Vilsons min, ka tur ir pirmsākums, bet tad nosauc veselu virkni Latvijas teātru, kuros strādājis. 

"Kaut kas ir no tā, bet tur ir ņigu, ņegu no visas manas dzīves, no visiem teātriem," atzīst Ēriks Vilsons.

"Teātra cilvēki ir apmātie, tur nevar citādi strādāt, tajā darbā ir jāiejūdzas un jāsapņo uz priekšu. Citādi nevar. Bet šī grāmata vairāk ir par to, kas notiek pēc tam, kad ilūzijas sabrūk," vērtē Ēriks Vilsons. "Skābajam vīnam, kad izdzer, paliek nosēdumiņi, sausais atlikums. Apmēram par to ir tā grāmata. Es pats arī ilgus gadus esmu dzīvojis ar sajūtu - tūlīt būs, tūlīt būs."

Stāstot, par ko ir romāns, viņš atminas darbu ar režisoru Mihailu Kubinski, iestudējot "Romeo un Džuljetu".

"Mums gāja visādi, viņš vienu reizi atnāca uz mēģinājumu un teica, nācu un domāju, kaut kas sāksies, kaut kas būs, kaut kas mainīsies, bet tā jau ir tāda dzīve, ko dzīvoju. Aktierim un režisoram jau ir no darba uz darbu. Ir kaut kādi slavas mirkļi, vai ar to tu dzīvosi, taču nē," atzīst Ēriks Vilsons.

Rakstīšanas process bijis ilgs. Grāmata strukturēta divas lielās sadaļas "Me" un "Mo".

"Man viss sākas no haosa, un pēc tam kaut kādā veidā sakrātās un es ieraugu kādas sakarības. Bet man liekas, ka tā ir kaut kāda intuīcija, tās nav zināšanas. Tāpat rakstot, ja es sākšu domāt, lai es kaut ko gudru un smuku uzrakstītu...," par to, kā grāmata tapusi un veidota, stāsta Ēriks Vilsons. 

Viņš atzīst, ka paļāvies uz redaktores Gundegas Blumbergas ieteikumiem.

"Sākumā rakstīju dienasgrāmatu, vienkārši driķēju. Svarīgi ļaut smadzenēm atbrīvoties, ir tāds terapijas veids - norakstīt, man liekas, es caur šādu variantu. Tas bija atklājums, ka daudzas lietas varu norakstīt. Tad skatījos, jo esmu sadriķējis," turpina Ēriks Vilsons. "Kā bērni spēlējas - akmentiņi, stikliņi, nesuši savus dārgumus, izbirst un paņem un sāk likt smiltīs tādas mandalas. Man tāda asociācija pašlaik. Tas es iedevu Gundegai palasīt un viņa teica: pilnīgs haoss."

Ja jau visur uzsver, ka šis ir pirmais romāns, vai būs arī nākamie?

"Mierā jau nelikšos, kaut ko uzrakstīšu," saka Ēriks Vilsons par turpmāko, bet neko nesola.