„Es nemāku, komatus,” savā jaunajā dzejas grāmatā  ““Es nemāku, komatus” jeb dzejoļi grūti audzinātiem bērniem” atzinis Ilmārs Šlāpins. Kopā ar viņu Kultūras Rondo pārlasām krājumu un sarunājamies par dzeju mūsdienu kultūrtelpā. Komati gan grāmatā ir. "Pat vairāk, nekā vajag," piebilst pats autors.

"Man negribējās, lai šie dzejoļi, kas izskatās pēc bērnu dzejoļiem, tā stilistika, ritms, atskaņas atgādina bērnu dzeju. Bet tā nav īsti bērnu dzeja un kas tā īsti ir, es pats pateikt nevaru, negribu teikt priekšā. Bet tas, kādā veidā noformējums, ilustrācijas, teksts, teksta izvietojums, kādā veidā tas samulsina lasītāju prātu, man šķiet ir ļoti veiksmīgi izdarīts. Lai lasītājs mēģina tikt ārā vai galā ar to, kas ir viņa rokās," sarunā atklāj Ilmārs Šlāpins.

"Dzejoļi, kas iekļauti grāmatā "Es nemāku, komatus" praktiski visi ir bijuši publicēti tajā vai citā formā internetā vai kur citur. Es neesmu pietaupījis nevienu speciāli priekš grāmatas. Bet tie dzejoļi labi rodas internetā, labi strādā, tu iegūsti lasītāju tajā brīdī, kad tu esi uzrakstījis nevis divarpus gadus pēc tam. Tevi izlasa un pasaka, ko par to domā, tu vari sarunāties, tev kāds var palīdzēt, ieteikt kaut ko. Tas  ne vienmēr patīk, kad tev iesaka, kā pabeigt dzejoli vai kā labāk to uzrakstīt, bet tas arī ir interesanti," atzīst Šlāpins.

"(..) Un arī tajā vidē ir atšķirība, es redzu, es jūtu, ir liela atšķirība tam, kā dzejolis tiek izlasīts manā blogā, un tad viņš pazūd kaut kur. Viņš iedarbojas ļoti stipri, ir ļoti plaši, ātri, bet tad viņš pazūd. Tagad nodrukāti šajā ārkārtīgi skaistajā elegantajā grāmatā dzejoļi strādā uzreiz pavisam citā veidā.

Tur ir gan saruna ar ilustrācijām, kas ir pats par sevi stāsts, tās ilustrācijas nezīmē dzejoli, tās runā pašas savu kaut ko un saspēli notiek tajā."

Šlāpins stāsta, ka viņa pirmais dzejolis bērnībā bijis par kosmonautu Juriju Gagārinu, tad pusaudža gados rakstījis mīlestības dzejoļus. Vēl  rakstījis dažādas stilizācijas vai veltījumus Mārim Melgalvim, "Pērkonam", "Līviem". Kaut ko tādu mazliet dumpīgu, nacionālpatriotisku.

"Tad es pārtraucu rakstīt dzeju, man tā likās nenopietna nodarbošanās, iestājos filozofos un gribēju rakstīt kaut , dzeja man tāda nešķita. Bet pagāja gadi, laikam gandrīz 10 no tā brīža, kad es atklāju dzejas spēku un pievilcību sev atkal no jauna. Pirmkārt, tā bija vajadzīga man, otrkārt, bija parādījies internets, un es atradu vietu un iespēju rakstīt dzeju internetā," stāsta Šlāpins.

Tāpat viņš rakstīšanas laikā pamanījis, kā "valoda runā ar mani un tas dzejolis ar mani runā, un tas man likās ļoti interesanti".

"Tas palīdzēja man tikt ārā no daudzajiem rakstnieka blokiem, ka tev nerakstās, nerakstās, kad bija jāraksta kāds raksts žurnālam "Rīgas Laiks" un nāk nodošanas termiņš, ir pēdējais brīdis, un tev nav tev trūkst vārdu. Pietiek pasēdēt, paspēlēties ar kādu dzejoli un tā valoda pamostas no jauna, rodas jaunas valodas iespējas," tā Šlāpins.

Ilmāra Šlāpina dzejoļu krājums izdots apgādā “Neputns”. Grāmatas mākslinieks irAleksejs Muraško un ilustrācijas veidojusi Kristīne Martinova.