Esplanādē var iepazīt 50 meistardarbu reprodukcijas no Prado muzeja Spānijā

Pašā Rīgas sirdī, Esplanādē, līdz augusta vidum ir skatāma Spānijas slavenā Prado muzeja kolekcijas izstāde. Tiesa gan, ne oriģināli, bet īpaši pilsētvidei pielāgotas muzeja slavenāko darbu reprodukcijas, kas ļauj tuvplānā iepazīt Prado kolekcijas bagātību. Parkā apskatāmie 50 lielformāta darbi aptver gandrīz tūkstoš gadu ilgu laika posmu rietumu glezniecībā.

Prado vārdu daudzi Latvijā tuvāk iepazina pirms sešiem gadiem, kad mākslas muzejā “Rīgas birža” bija skatāma izstāde “Prado 12 raksturi”. Tā bija pirmā reize, kad pie mums bija skatāmi Spānijas slavenākā mākslas muzeja darbu oriģināli, un publikas interese bija milzīga: izstādi apmeklēja 75 tūkstoši cilvēku. Tagad Prado muzejs atgriezies Rīgā ar pavisam citādu projektu: pilsētvides izstādi, kuras mērķis ir popularizēt muzeja kolekciju caur pastaigas laikā apskatāmām gleznu reprodukcijām. Tā ir daļa no Spānijas kultūras diplomātijas programmas, sākot prezidentūru Eiropas Savienības padomē.

Uz izstādes atklāšanu Rīgā ieradies arī Prado muzeja direktors Migels Falomirs Fauss, kurš ar lielu lepnumu saka: Prado nav vienkārši mākslas muzejs.

Prado muzejs durvis apmeklētājiem vēra 1819.gadā, un tā pamatu veido 16., 17. un 18. gadsimta Spānijas monarhu sakrātās kolekcijas. Ar laiku tās papildinot, Prado kļuvis par vienu no nozīmīgākajiem pasaules muzejiem, kas aptver Eiropas glezniecības panorāmu gandrīz tūkstoš gadu garumā. Kad vēlāk tiekamies ar muzeja direktoru Migelu Falomiru Fausu Esplanādē, jautāju viņam, kā muzejs veidojis gleznu izlasi savai pilsētvides izstādei.

“Šajā izstādē mēs mēģinām parādīt Prado muzeja lielo bagātību. Šeit ir gleznas no viduslaikiem līdz pat 20.gadsimta sākumam, līdz kuram sniedzas mūsu muzeja kolekcija. Mēs sākam ar sienu gleznojumiem no mazas Kastīlijas baznīcas un beidzam ar Hoakinu Sorolju, kura nāves simto gadadienu šogad pieminam. Esam centušies parādīt arī dažādas glezniecības skolas: šeit ir pārstāvēta flāmu, vācu, itāļu, franču un, protams, spāņu skola. Jā, te nav pārstāvēta tikai spāņu glezniecība. Prado muzejs savulaik tika dibināts, lai popularizētu tieši spāņu mākslu, bet, par laimi, muzeja veidotāji ātri aptvēra, ka karaliskajā kolekcijā ir pārāk izcili citu valstu meistardarbi, lai tos neizstādītu muzejā. Pateicoties tam, mūsu muzeja kolekcija ir ārkārtīgi bagātīga,” stāsta Prado muzeja direktors.

Izstādē skatāmi lielformāta darbi un to fragmenti: ja gleznas oriģināls ir lielāks par izstādes stendu, tad izkadrēts tikai gleznas fragments, ko var apskatīt tuvplānā, bet stenda sānu malā redzams pilnais gleznas attēls un apraksts. Reprodukcijas šai pilsētvides izstādei veidotas stingrā Prado muzeja ekspertu uzraudzībā, lai saglabātu precīzu krāsu paleti. Kopš 2015.gada tās ceļo pa visu pasauli un pērn bija apskatāmas tepat kaimiņos, Tallinā.

Prado muzeja izstādes atklāšanā satieku arī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) direktori Māru Lāci un Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas vadītāju Aiju Brasliņu.

“Prado – tas ir vesels jēdziens, vesela pasaule. Tas labi raksturo gan savā laikā ieinteresēto monarhu aizrautību un emocijas, veidojot kolekciju. Tas ir muzejs, kas mērķtiecīgi un prasmīgi savā tālākajā vēsturē ir pratis dzīvot, strādāt un aiziet līdz tiem 200 gadiem, ko viņi svinēja 2019.gadā,” saka Lāce.

“Man patika Prado muzeja direktora uzsvērtais, ka tas ir gleznotāju muzejs,” piebilst Brasliņa, kura kā LNMM kolekciju glabātāja ārzemju muzejos allaž meklē krāšņākās glezniecības kolekcijas. “Kā Itālijā ir Ufici galerija, tā Spānijā man Prado asociējas ar šo gadsimtu gaitā spāņu monarhu uzkrāto izcilo darbu izlasi. Tā, protams, vislabāk ilustrē tieši pašu spāņu mākslas vēsturi, bet tur ir arī brīnišķīgi Bosha darbi, Rogīra van der Veidena “Noņemšana no krusta” – tu stāvi tur kā svētnīcā! Un tu redzi arī pašu spāņu lepnumu, šo muzeju apmeklējot.”

Brasliņa uzsver: nekas nevar aizstāt saskari ar oriģinālu. Pašlaik Esplanādē aplūkojamo reprodukciju izstādi viņa aicina uztvert kā informatīvu un nenovērtēt par zemu arī tās dotās iespējas. “Tas tomēr var dot impulsu, stimulu aizbraukt un redzēt arī pašu oriģinālu,” viņa uzsver. Tam piekrīt arī Māra Lāce. “Pat skrienot cauri parkam, kaut ko cilvēks redzēs, varbūt uz brīdi apstāsies. Un, ja apstājas, tad jau kaut ko arī uzzina. Jā, tā ir spāņu kultūras propaganda, bet tā ir tāda skaista propaganda!”