Starptautiskā folkloras festivāla "Baltica" viesu vidū ir folkloras kopa „Siidisõsarõ” no Igaunijas. Tā dibināta 1994.gadā, pulcējot cilvēkus, kuru saknes meklējamas Setomā – kultūrvēsturiskajā novadā Igaunijas dienvidos un Krievijas pierobežā. Kopa uztur senas dziedāšanas tradīcijas, kas pierakstītas vai nodotas no paaudzes paaudzē.

Setu daudzbalsīgais „leelo” dziedājums 2009. gadā ierakstīts UNESCO nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā. Folkloras kopas dalībnieces satiekam dienas vidū, kad mūzikas namā „Daile” rit koncerta „Vēja vārdi” mēģinājums. Uzrunājam folkloras kopas vadītāju Piretu Tillo, dziedātājas Eriku Sūri un Janu Kallasu. Vispirms Piretai lūdzam izrunāt grupas nosaukumu, kā tas skan setu valodā.

Pireta Tillo: Mūsu grupu sauc „Siidi-Susara”, setu valodā tas nozīmē ‘ļoti tuvi draugi’. „Susara” nozīmē ‘māsas’, bet „Siidi” ir kā ‘zīda māsas’, ja tulkojam angļu valodā. Jā, ļoti tuvi draugi. Pašlaik mēs visas esam no Tallinas vai dzīvojam tās tuvumā, bet mūsu saknes ir Setomā, kas ir Igaunijas dienvidaustrumu daļa, ļoti tuvu Latvijai. Latgalei. Jā, arī Alūksnei.

Laima Slava: Cik ilgi jūs jau dziedat kopā?

Mums nupat bija jubileja. Mūsu folkloras grupa uz skatuves ir apmēram 30 gadus. Tiekamies divas reizes mēnesī. Mēs neesam profesionāla grupa, esam amatieri. Satiekamies vienkārši tāpēc, lai izklaidētos, lai labi pavadītu laiku. Un tas ir labi, ka cilvēki visā pasaulē mūs var atrast. Jā, mēs darām labāko, ko spējam. Dziesmas, ko dziedam, ir ļoti senas. Mēs dziedam autentisku mūziku, tas nozīmē, ka šīs dziesmas jeb vārdi un melodijas ir vāktas no vecmāmiņu un vecvecmāmiņu pūra, tāpēc mēs vienkārši mācāmies klausoties. Dažas no mums var dziedāt ļoti labi un pat pazīst notis, bet ne visas. Pagājušajā gadā mēs piedalījāmies operā Igaunijā. Tā bija daļēji iestudēta opera, un mūsu koris tur piedalījās.

Setu valoda ir līdzīga igauņu vai tomēr cita?

Teiksim, tā ir dienvidaustrumu igauņu. Jums Latgalē, Latvijā ir lutci – Ludzas igauņi. Lutcu valoda un setu valoda ir ļoti ļoti līdzīgas. Bet es dzirdēju, ka Latvijā vairs nav lutcu valodas pratēju, taču setu valodu pie mums prot  daudzi. Jā, mēs runājam, kad mums ir mēģinājumi, tad mēs cenšamies runāt setu valodā. Piemēram, es ar mammu runāju setu valodā. Kad es biju bērns, mana vecmāmiņa un vectēvs, mēs pavadījām visas vasaras pie viņiem, un viņi runāja tikai setu valodā, no turienes tad šī valodas prasme.

Mēģinājumā dzirdēju divas setu dziesmas – par ko tajās dziedat?

Jā, pirmā dziesma bija par dāmām, kuras pamanīja, ka viens soliņš ir salūzis, un viņas gatavojas vākt naudu, lai to salabotu, un tas ir jautri. Tā bija pirmā dziesma, bet otrā, šķiet, ir vienkārši jautrības pēc, lai dejotu. Lai dejotu un parādītu savus skaistos tērpus un sudrabu, lielu sudraba brošu. Lielā sudraba broša liecina, cik turīga esi. 

Kopumā ir ne tikai jautras dziesmas, ir arī dažas skumjas un pat stāsti. Piemēram, dziesmas par kāzām, arī, ja kāds ir nomiris, tātad visiem dzīves gadījumiem.

Ir daudz darba dziesmu, jo darbs ir garlaicīgs un, to darot, sievas dzied, ir arī dziesmas par dabu. Ja Setu sievietēm gribas kaut ko teikt, viņas parasti izdzied to, ko vēlas sacīt.

Vai  jūs dodaties arī uz festivāliem, es domāju ne tikai „Balticu”, bet arī citviet pasaulē?

Jā, mēs esam bijušas, es domāju, ka pēdējais bija Baškortostānā, tur notika liels festivāls, bija folkloras grupas no visas pasaules. Esam bijušas Ņujorkā. Ukrainā. Arī Francija. Sibīrijā. Jā, Sibīrijā mēs apmeklējām setus, kas tur dzīvo. Tie ir nesenākie braucieni.