Franču psihoanalītiķis Žils Deless-Vēliņš popularizē latviešu komponistu veikumu pasaulē

Komponista Jēkaba Jančevska skaņdarbs „Atsalums” latviešu mūzikā ievilka un sagūstīja franču psihoanalītiķi Žilu Delesu-Vēliņu. Dzīve viņu uz Latviju atveda pirms pieciem gadiem, un kopš tā laika viņš Latvijas komponistu daiļradē iedziļinājies tik pamatīgi kā reti kurš. Un ne tikai kā klausītājs, bet arī kā intervētājs: platformā „Youtube” Žils kopā ar sievu izveidojis projektu „Vienā balsī”, kurā intervē latviešu mūziķus ar mērķi popularizēt viņu veikumu pasaulē.

Kad internetā skatos Žila profesionāli filmētās intervijas ar Pēteri Vasku, Reini Zariņu, Andri Dzenīti un citiem mūziķiem, vēl nezinu, ka tās uzņemtas simtgadīgā namiņā Asaros, kur Žils nu jau vairākus gadus mīt kopā ar sievu Māru Delesu-Vēliņu.

Virtuvē omulīgi smaržo pēc kafijas, un turpat netālu jau arī ir nelielā telpa ar ērtiem krēsliem un baltiem grāmatplauktiem fonā, ko atpazīstu no intervijām.  Izrādās, šis ir Māras darba kabinets. Viņa ir zinātniece un pasniedz matemātikas statistiku Tartu Universitātē. Žilam ir grāds filozofijā un psihoanalīzē. Un mūzikai viņu abu dzīvē ir ļoti svarīga loma.

 „Mūzika man ir veids, kā piedzīvot pasauli emocionāli un kā izpaust savas emocijas – piemēram, dziedot koros,  spēlējot kādu mūzikas instrumentu, piedzīvojot emocijas koncertos. Mūzika man ir ļoti svarīga.”

 „Ja esi psihoanalītiķis, mūzika ir vajadzīga, lai saprastu, nevis ko cilvēki saka, bet ko viņi ar to domā. Varbūt pamainās tikai balss tonis – tāpēc ir jāspēj sadzirdēt mūziku tajā, kā cilvēki runā. Un ja esi mūziķis vai skaņu inženieris, tev ir vajadzīgas psiholoģijas zināšanas, jo apkārt ir daudz neirotisku cilvēku.” 

Projekts „Vienā balsī” ir Žila Delesa-Vēliņa ideja, bet Māra daudz palīdz tehniski, tai skaitā tulko intervijas no latviešu uz franču valodu, ja Žila sarunbiedri jūtas ērtāk, runājot latviski.

 „Pats brīnišķīgākais ieguvums man personīgi ir iepazīt visus šos lieliskos mūziķus. Neesmu muzikologs un nekad neesmu mēģinājusi analizēt mūziku racionāli. Un kaut kādā ziņā man bija atklājums, ka mūzika – atvainojos visiem komponistiem par savu atklātību – nav tāpat vien! Tam vienmēr aizmugurē ir milzīgs stāsts, no kurienes tas ir radies.”

Un šos stāstus Žils Deless-Vēliņš grib zināt līdz smalkumiem: viņa intervijas ar latviešu mūziķiem nereti ir vairāk nekā stundu garas, pirms tām viņš daudz un ilgi klausās viņu mūziku un ar sarunbiedriem dalās savās sajūtās par to.

Piemēram, interviju ar komponisti Gundegu Šmiti viņš sāk ar stāstu, ka viņas mūzika viņam atgādina impresionistu gleznas. Un komponiste atzīst, ka tas ir trāpīgs vērojums.

Vēlāk ieteikuma vēstulē Žila projektam „Vienā balsī” Gundega Šmite to sauc par labāko interviju savā komponistes pieredzē un pašu projektu – par vērienīgu ieguldījumu latviešu laikmetīgās mūzikas popularizēšanai starptautiskā mērogā. Žils uzskata, ka šādas sarunas un domāšana par mūziku ir vērtīga jebkuras jomas profesionālim.

Mūziķus, ko uzrunāt intervijai, Žils Deless-Vēliņš izvēlas subjektīvi – patīk viņu mūzika un izpildījums, gribas parādīt ārzemju publikai plašu latviešu laikmetīgās mūzikas ainavu. Pirmajā „sezonā”, kā Žils to sauc pēc analoģijas ar seriāliem, viņš „Youtube” publicējis deviņas sarunas – mazliet atbalstījusi Amerikas latviešu apvienība, bet faktiski Žils visu darījis brīvprātīgi. Tuvākajā nākotnē viņš plāno vēl sešas vai deviņas intervijas – atkarīgs, vai izdosies tikt pie Kultūrkapitāla fonda atbalsta.

Intervijas Žils papildina ar sarunbiedru komponētās mūzikas vai izpildījuma fragmentiem, fotogrāfijām, video. Ierakstus sūta kontaktiem Francijā un citās valstīs. Ielauzties pārsātinātajā informācijas tirgū gan neesot viegli, tomēr Žils priecājas, ka kāds radio raidījums Francijā, kura analogs Latvijā varētu būt „Orfeja auss” LR3 „Klasika” ēterā, reiz atskaņojis viņa sarunu ar Pēteri Vasku un analizējis viņa skaņdarbu „Tālā gaisma”. Kādi ir Žila tālākie sarunu plāni? 

 „Es jau esmu ierakstījis interviju ar vijolnieci Magdalēnu Geku, tā ir pagaidām vienīgā intervija manā dzimtajā franču valodā. Gribu nointervēt Artūru Maskatu, kurš man atgādina tādu kā Latvijas Antonu Brukneru. Viņam ir kosmisks skatījums uz lietām! Redzēsim, vai man ir taisnība vai nē. Tāpat es labprāt uzrunātu Georgu Pelēci, kura mūzikā ir daudz maiguma.”

Līdzās mūziķu intervēšanas hobijam un psihoanalītiķa pamatdarbam Žils Deless-Vēliņš arī spēlē ģitāru un komponē. Aprīlī viņš būs starp Latvijas mūziķiem, kas piedalīsies Tallinas Mūzikas nedēļā. Virs jaunās interviju telpas iekārtota viņa studija, kurā ir vismaz sešas ģitāras un ierakstu aprīkojums. Žila paša mūzika būtu jau citas sarunas tēma, bet noskaņai viņš piekrīt mazliet paimprovizēt.

Vēlāk sazinos ar Latvijas Mūzikas informācijas centru, kura viens no darbiem ir apkopot un sniegt informāciju par Latvijas mūziku pasaulē. Centra vadītājs Egīls Šēfers par Žila Delesa-Vēliņa intervijām ir lietas kursā.

Šēfers sola iekļaut Žila veidotās intervijas komponistu datubāzē, tāpat kā, piemēram, Komponistu savienības veidoto sarunu ciklu „Komponists tuvplānā” un citas intervijas, kas ļauj tuvāk iepazīt skaņražus un viņu personiskos stāstus.