Pateicoties karam, lai cik skarbi un dīvaini tas neskanētu, bet tieši pateicoties karam, ir satikušies divi jauni režisori – latvietis un ukrainiete. Šīs nejaušās tikšanās rezultāts skatāms Ģertrūdes ielas teātrī, kur iestudēta dokumentālās fikcijas izrāde “Es gaidu...”.

Tas ir ukrainietes un latvieša kopdarbs, kas radies kara notikumu fonā, meklējot atbildes uz jautājumiem, kā sadzīvot ar savu tuvinieku izvēlēm un nezaudēt cerību situācijās, kuras ietekmēt šķiet neiespējami. Kā ar šo pieredzi dzīvot tālāk un kur meklēt spēku, lai turpinātu gaidīt – gaidīt atbildi uz telefona zvanu, gaidīt kara beigas un gaidīt  atkalsatikšanos?

Ģertrūdes ielas teātris skatītājus sagaida dūmakā tīts. Zālēs centrā stāv pludmales sols.  Uz tā ar muguru pret skatītājiem sēž sieviete. Skatuves centrā no grīdas līdz griestiem plēve. Tieši tik askētisks skatuves iekārtojums ir izrādei "Es gaidu...". Tās pamatā ir vairāku cilvēku pieredzes stāsti, kas savijušies vienā. To stāsta sieviete no Liepājas, viņas dēls, militārists, un patēvs, kurš palicis kara plosītajā Mariupolē.

Izrāde tapusi, satiekoties latviešu režisoram Robertam Dauburam ar ukraiņu režisorei Katerinai Parfirjevai, kura pērn pavasarī, bēgot no kara, nonāca Rīgā.

Skaudros un tai pat laikā humora caurvītos stāstus izstāsta trīs aktieru komanda – Matīss Millers, Jānis Skanis un Inga Alsiņa-Lasmane.

Izrādes scenogrāfija un kostīmi ir Līgas Zepas pārziņā, mūziku radījis Edgars Vilcāns, par gaismām, kas spēlē lielu lomu šai izrādē rūpejas Niks Cipruss.

Tuvākās izrādes Ģertrūdes ielas teātrī ir 23.un 24. martā.