Gleznotāja Rūdolfa Piņņa daiļrade izstādē “Es dzīvoju krāsās” un Latvijas mākslas klasikas sērijā, kuru izdod „Neputns”. Kultūras  rondo studijā izstādes kuratore un grāmatas autore – Dace Lamberga.

Līdz 28. aprīlim mākslas centra “Zuzeum” Mazajā izstāžu zālē ir skatāma Rūdolfa Piņņa darbu izstāde “Es dzīvoju krāsās”. Ar šo izstādi mākslas centrs aizsāk jaunu izstāžu konceptu, kur Mazā izstāžu zāle tiek izmantota kā neatkarīga mākslas telpa – baltais kubs, ļaujot apmeklētājam padziļināti ielūkoties viena autora mākslas pasaulē.

Izstādē tiks eksponēti 30 mākslas darbi no Zuzānu kolekcijas, kas radīti laikā no 1936. līdz pat 1990. gadam un ļauj ielūkoties dažādos Rūdolfa Piņņa daiļrades posmos. Izstādes kuratore ir Dace Lamberga, izstādes scenogrāfs – Reinis Liepiņš un arhitektu birojs “Sudraba Arhitektūra”.

Grāmatu veidot Daci Lambergu uzrunājusi Laima Slava, izdevniecības "Neputns" vadītāja, un tā lēnām tapa sērijā "Latviešu mākslas klasika". Tā nav saistīta ar kādu mākslinieka jubileju. 

"Kad apzināju Piņņa darbus, bija gan Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, gan kultūras centra "Zuzeum" kolekcija. Kolekciju glabātāja Ingūna Ģēģere uzrunāja, varbūt var izveidot izstādi. Tā tapa šī izstāde, kas ļoti veiksmīgi saiet vienā veselā ar Sandras Krastiņas kūrēto izstādi izstādi "Kur lai paslēpjās"," atzīst Dace Lamberga.

"Pinnis - tas ir viss 20. gadsimts, dzimis viņš ir 1902. gadā, nodzīvoja 90. gadus. Visa Latvijas vēsture un Latvijas māksla saistās ar viņa vārdu," atzīst Dace Lamberga.

Raidījumā skan arī mākslinieka Rūdolfa Piņņa domas. Latvijas Radio arhīvā glabājas ieraksts no LPSR Mākslinieku savienības 2. kongresa 1988. gadā, kurā runu 85 gadu vecumā teicis Rūdolfs Pinnis. Fragments no viņa sacītā par nepieciešamību pēc laikmetīgās mākslas celtnes, kur būtu gan izstāžu zāles, gan koncertzāle, gan vieta, kur pulcēties māksliniekiem. Arī atmiņas par Parīzi.

Ierakstā uzklausām arī mākslinieces Helēnas Heinrihsones atmiņas par Rūdolfu Pinni.