"Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās. Jaunais Rīgas teātris. 11 stāsti par teātra dzimšanu un dzīvi" – šī grāmata jau nodēvēta gan par teātra mitoloģiju, gan atgriešanās grāmatu, jo marta otrajā pusē paredzēta teātra atgriešanās rekonstruētajā teātra ēkā Lāčplēša ielā. Un vēl – esot jālasa visi stāsti kopā, jo tikai tā rodas pilna bilde. Kultūras rondo ierakstā uzklausām vairākus no 11 stšatu autoriem, kuri ir ne tikai aktieri. Studijā esam kopā ar JRT aktieri Vili Daudziņu, kuram grāmatā visapjomīgākais stāsts – „Mans cilvēkpētniecības institūts”.

Pirms runāt par grāmatu, Vilis Daudziņš atklāj, ka pirmās pirmizrādes, atgriežoties Lāčplēša ielas ēkā, būs „Hazāru vārdnīca” Lielajā zālē, kur piedalīsies visa teātra trupa, „Melnais gulbis” Jaunajā zālē, izrāde, kas veidota pēc Dostojevska „Idiota” motīviem, un izrāde bērniem Mazajā zālē „Bilžu vakars ar Sprīdīti”.

Nesen klajā nākusi Jaunajam Rīgas teātrim (JRT) veltīta grāmata "Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās" par teātra dzimšanu un dzīvi vienpadsmit stāstos un vairāk nekā 130 bildēs, kas ir ļoti interesants izpētes materiāls, kurā galvenokārt redzamas ainiņas no teātra aizkulišu dzīves daudzu gadu garumā. Tās autori ir Alvis Hermanis, Elita Kļaviņa, Kaspars Znotiņš, Guna Zariņa, Gundars Āboliņš, Vilis Daudziņš, Sandra Kļaviņa, Baiba Broka, Andris Keišs, JRT valdes locekle Gundega Palma un ārējo sakaru daļas vadītāja Elīna Adamaite.

2022. gada sezonas sākumā Alvis Hermanis mudinājis rakstīt aktierus. Nesalīdzināja rakstīto, tas pat bijis noteikums, ka nedrīkst lasīs cits cita darbus, lai nepielāgotu notikumus.

"Kaut kādā ziņā šie stāsti daudz pastāsta par mums pašiem. Tāpat kā mēs esam  atstājuši savu nospiedumu teātrī, tā teātris - mūsos. Tie ir 11 nospiedumi," vērtē Vilis Daudziņš.

Nosaukums ir daudznozīmīgs. Tā ir atsauce uz Alvja Hermaņa izrādi, kurai pirms 30 gadiem bija lemts kļūt par JRT sākumu, un tā ir atsauce vai drīzāk noslēdzošais posms teātra "trimdas gadiem" Miera ielā, jo – kā zināms – nu jau patiešām pavisam drīz teātris atgriezīsies savās vēsturiskajās mājās Lāčplēša ielā.

Grāmata sākas ar teātra mākslinieciskā vadītāja Alvja Hermaņa stāstu par to, kā radās JRT, jo bez viņa to neviens cits nemaz nezina. Neizbēgami tas ir stāsts arī par viņu pašu, jo abi šie stāsti pārāk stipri ir sapiņķerējušies kopā.