Guntis Berelis par rakstītmākslas padomiem: rakstīt iemācīt no malas nevar

Mākslinieku apvienība "Orbīta" sērijā "Orbītas bibliotēka" laidusi klajā literatūrkritiķa un rakstnieka Gunta Bereļa grāmatu "...rakstīt…". Kultūras rondo saruna ar grāmatas autoru.

Grāmatu "... rakstīt..." Guntis Berelis iecerēja, kā pamatīgu pretargumentu bezgala daudzajiem apcerējumiem ar nosaukumu "Kā uzrakstīt ģeniālu romānu" un tamlīdzīgi, pēc kuru izlasīšanas ģeniālu romānu nesarakstīs pat visģeniālākais prozists. Taču grāmata "…rakstīt..." nav nedz mācību grāmata, nedz lekciju apkopojums, nedz pamācība pēc principa "kā uzrakstīt".

Būtiskākais jautājums - kāpēc jums ienāca prātā rakstīt šādu grāmatu?

Guntis Berelis: Tas vispār tāds garš un sarežģīts stāsts, kas sākās vismaz pirms padsmit gadiem, kad man pirmoreiz piedāvāja kļūt par Literārās akadēmijas Prozas meistardarbnīcas vadītāju. Nu gandrīz vai loģiski, ka es sameklēju kādas rakstīt mācību grāmatas, kuras nebiju lasījis, nebija iepazinies ar viņām. Apmēram tādas, kā sarakstīju ģeniālu romānu, kā sarakstīt bestsellers 30 dienās un tā tālāk. Pāršķirstīju viņas un sapratu, ka no viņām es varu paņemt absolūtu un pliku neko. Tās grāmatas ir pilnīgi bezjēdzīgas. No viņām rakstīt iemācieties nevar, gluži pretēji, viņas drīzāk tam jaunajam censonim var kaitēt. Un gandrīz vai visas viņas ir reducējamas uz vienu un to pašu jomu, to pašu, kuru pirms daudziem pamatskolā mani iedzina galvā latviešu valodas skolotāja, ka sacerējums, lūk, ir tāds darbs, kuram ir ievads, iztirzājums un nobeigums. Vairāk nekā nevajag zināt. 

Es mazliet, protams, visu hiperbolizēju. Tās grāmatas gluži bezjēdzīgas nav, un tie cilvēki, kas viņus rakstījuši, arī nav muļķi. Bet loģiski, ka man radās jautājums, vai tad tas muļķis esmu es, kas šos gudros cilvēkus, kas neapšaubāmi ar labiem nolūkiem ir rakstījuši rakstītmācību grāmatas, ka es viņus uzskatu par muļķiem. 

Lietas būtība jau pēc laiciņa izrādījās pavisam cita. Būtībā visas šīs grāmatas rakstniecību, tātad radošo procesu uzskatu kā tādu tehnisku uzdevumu - kaut ko līdzīgu saremontēt datorus, izremontēt dzīvokli, sanaglot suņa būdu. Līdz ar to, vadoties pēc savas pieredzes, savām iedomām, viņi vienkārši apraksta grāmatas tapšanas tehnisko procesu. Tas ir - to procesu, ko var dabūt no jau sarakstītas grāmatas, analizējot to pēc viņu pašu kritērijiem. 

Iedomāsimies, ja Džoiss būtu lasījis grāmatas par tēmu kā sarakstīt ģeniālu romānu, vai viņš tiešām būtu dabūjis gatavu "Ulisu"? Man liekas, ka nē, viņš būtu purvā līdz ausīm un ūdens mutē.

Guntis Berelis atklāj, ka grāmata ir tapusi lēni un ar pārtraukumiem septiņus gadus, kopš 2015. gada, kad viņu pirmo reizi uzaicināja Literārās akadēmijas Prozas meistardarbnīcu.

Lai arī izteicies kritiski par rakstītmācīšanas grāmatām, Berelis iesaka tās lasīt.

Guntis Berelis: Es noteikti iesaku lasīt šādus rakstītmācību grāmatas. Arī manējo. Izlasīt un pēc tam izmest. Visus šos ieteikumus var paturēt prātā, bet viņiem nedrīkst uzticēties kā tādai galīgai patiesībai, jo rakstīt iemācīt no malas nevar. Rakstīt var tikai iemācīties. Ne velti es tajā grāmatā, tas padomā gan jāņem vērā, desmitām reižu atkārtoju, ka tev ir jāraksta, jāraksta, jāraksta diendienā, diendienā, diendienā. Nevienu dienu neizlaižot. Kaut vai dažas rindiņas, bet jāraksta katru dienu.

Kad, lūk, sakrāsies šī te paša rakstīšanas pieredzē pietiekošā daudzumā, cilvēks vienkārši nonāks pie apjēgas, kas studiju literatūra, kāda ir viņa taciņa literatūrā un vai vispār viņam ir vērts rakstīt. Jo es zinu pietiekoši daudzus gadījumus, kur cilvēki ir mēģinājuši, mēģinājuši rakstīt, bet sapratusi, ka tas vienkārši viņiem nav dots. Un par to nevajag satraukties. 

Grāmatā "…rakstīt…" izmantota gan autora personiskā pieredze, gan plašs literatūrvēsturiskais un literatūrteorētiskais materiāls, tomēr to nevarētu uzskatīt par zinātnisku darbu, bet gan drīzāk par samērā brīvā stilā rakstītu kulturoloģisku eseju, skaidroja grāmatas izdevēji. Grāmatas tapšanu iedvesmojusi Bereļa pieredze, vairākkārt vadot Literārās akadēmijas prozas meistardarbnīcas, kā arī autora saskarsme ar daudziem citiem iesācējrakstniekiem laikā, kad viņš bija Rakstnieku savienības prozas konsultants, Iesācēju autoru semināros, "Aicinājuma" nometnēs un citur.