Ielūkojamies Rucavas pūra lādē jeb atklājam Dienvidkurzemes etnogrāfisko mantojumu

Kāpēc Kurzemē tautas tērpu mantojums ir tik bagātīgs un tautas tērpu godos nēsāja līdz pat pagājuša gadsimta sešdesmitajiem gadiem? Par ko vēsta Rucavas pūra lāde un cik daudz pakustēt varēja rucavnieces, kuras tērpušās "duj lindrukos, mārģinēs un snātenēs". Atklājam Dienvidkurzemes etnogrāfisko mantojumu ierakstu sērijā "No paaudzes paaudzē".

„Rucavā interese par sava novada kultūras mantojumu aizsākās jau 19.gs. beigās, kad visā Eiropā  inteliģences vidū radās pastiprināta interese par vienkāršās  tautas materiālo un garīgo mantojumu, tai skaitā arī apģērbu. Zināmu pozitīvo stimulu šai interesei Latvijā  deva arī 1873. gadā rīkotie I vispārējie latviešu dziesmu svētki, saistībā ar kuriem liela uzmanība tika pievērsta  tautas tērpa izpētei. Iekļaujoties šai kustībā uz III dziesmu svētkiem 1888.gadā Rucavas koristes bija ieradušās  tērptas mantotos apģērbos, par ko saņēma lielu atzinību. Fenomenāli, ka arī  21. gs. sākumā šī interese par tautastērpu glabāšanu, lietošanu un darināšanu  nav mazinājusies. Daudzās Rucavas mājās un vietējā rakstura etnogrāfisko materiālu kolekcijas rūpīgi tiek glabāts iepriekšējo paaudžu  atstātais kultūrvēsturiskais mantojums.”

Tā grāmatā „Rucavnieku apģērbs cauri laikiem. 19. gs - 20. gs. sākums” raksta tās autore etnogrāfe un vēsturniece Aija Jansone.

Kā cauri laikiem rucavnieces saglabājušasšo dzinuli darināt un glabāt minēto mantojumu, uzzināsim sarunā ar  Rucavas  rokdarbniecēm un Kurzemes tautastērpu informācijas centra vadītāju. Bet visupirms īsais kurss dažu Dienvidkurzemes tērpu noteikšanā.

Par Dienvidkurzemes tērpu rakstiem stāsta daiļamatniece Inga Tapiņa, dzimusi augusi Rucavā, nu jau ilgus gadus mīt Rīgā un brīvajā laikā gan auž, gan izšuj, gan ada. Šī gada pavasarī iznākušajā grāmatā ”Rucavas cimdu mantojums” Inga ir veidojusi pāri par 200 cimdu rakstu zīmējumu. Īstenas kurzemnieces manierē – pašerpi, sulīgi un ar humoru, Inga Tapiņa stāsta par rokdarbu darināšanu un adījumu rakstiem.

Vēl mēģinām rast atbildi uz jautājumu par košajiem Dienvidkurzemes tērpiem. Savrupais ģeogrāfiskais novietojums, pašlepnums un tik sievišķīgā vēlme rotāties – tie ir faktori, kas nosaka krāsas un rakstus šī novada  tērpos – tā uzskata Liepājas muzeja Kurzemes tautastērpu informācijas centra vadītāja Vineta Solovjova.

Pašā Rucavā tiekamies ar tradīciju nama „Zvanītāji” sievām, kuras te glabā senos un rada jaunus tautastērpus.

Bet bez košās krāsās adītā sienas pulksteņa ciparnīcas te arī izlikti cimdi, zeķes, ņieburi, ko še dēvē par bruslaku, lindruki, gan burdaiņi ar rotātu apakšmalu, gan krjociņi, brunči ar ielocēm, plecu segas – snātenes, dižās kuskas, krāsainas mārģines. Vienvārdsakot, apģērba gabali, kurus  atbraucējam jāskata ar rucavnieku vārdnīcu rokās. Par še redzamo vietējo mantojumu stāsta Rucavas tradīciju kluba „Zvanītāji” vadītāja Sandra Aigare un rokdarbnieces, tradīciju kluba „Zvanītāji” dalībnieces Dace Liparte un Aleksandra Maksakova. 

„Zilie zaļie – tie jau tie štātes lindruki bija. Visapkārt bija tresainas lentes. Kas lepni  bija, tam bija duj kārtis treses. Godos, baznīcā vilka divus lindrukus. Apakšā vilka tādu vecāku lindruku, augšā- jaunāku. Cita muļķe vilka pa trīs, bet, kas jau prātīgs cilvēks, vairāk nevilka kā divus.  Vasaras goda tērpam vilka trešoto lindruku, zilus vai zaļus brušlakus, kreklu vai  nu pērpečoto, vai krūmoto. Saktas sedza, cik tik tilpa.”

Ar baudu izgaršoju kādas rucavnieces stāsta pierakstu minētajā Aijas Jansones grāmatā „Rucavnieku apģērbs cauri laikiem”.

Lūkojoties uz grāmatā redzamajiem attēliem, kur skatāmas kārtu kārtas apvilktos brunčos un villainēs, un čupām saspraustās saktās sapostās rucavnieces, vaicāju „Zvanītāju” sievām, kā savulaik šādos tērpos varēja pakustēt.

Mutīgās rokdarbnieces Dace Liparte un Aleksandra Maksakova un     tradīciju kopas vadītāja Sandra Aigare „apgaismo” par šīs puses etnogrāfisko mantojumu. Bet Rucavā dzimusī daiļamatniece Inga Tapiņa  pieliek punktu sarunai par tradīciju, kas nav aizmirsta un turpinās, jo tā ir  daļa no dzīves.