„Baiļu cilpa” – tāds nosaukums mākslinieces un analogā kino aktīvistes Ievas Balodes personālizstādei, kas nupat atklāta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē. Baiļu tēma aktualizējusies gan ar pēdējiem diviem pandēmijas gadiem, gan ar Ukrainā notiekošo karu. Arī analogā fotogrāfija un kino, kuru izmanto māksliniece, sevī ietver šīs pašas bailes – bailes zaudēt, bailes sabojāt. Izstādē skatāma vairāku projektoru un fotoķīmisku attēlu instalācija telpā, radot viegli trauksmainu sajūtu.

Ar Ievu Balodi tiekos Kupola zālē, kur dienu pirms izstādes atkāšanas vēl rit pēdējie darbi, lai viss tehniski darbotos, ieslēgtos un izslēgtos, reaģējot uz kustību sensoriem. Lai arī tā ir personālizstāde, māksliniece atzīst, ka šis ir komandas darbs un pateicīga draugiem, kas palīdz iekārtojot izstādi. Aplūkojam  baltajā Kupola zālē izvietotos objektus.

Vispirms Ieva pieved pie projektora, tā vienmērīga dūkoņa un gaismas apļi, kas virpuļo pa visu telpu, rada iespaidu.

Telpas sijas, tās arhitektoniskās šķautnes un no logiem krītošie saules stari mijiedarbojas ar Ievas darbiem. Stāstot par izstādes ideju, Ieva atklāj arī ļoti personisku pieredzi.

Izstādes centrālais elements  ir filma „Tanatofobija”, kas tapusi kopā ar Maiklu Higinsu, un pieder pie tā sauktā eksperimentālā kino žanra. Filma arī filmēta uz 16mm filmas, bet ir digitalizēta, tāpēc varam skatīt caur digitālo projektoru.

Nejaušība un nepilnība var būt skaista – tāda ir viena no Ievas Balodes atziņām, kad aplūkojam vēl vienu izstādes darbu – gaismas objektu, – spoguļa lauskas iluminē telpu un uz sienas veido rakstus. Izstādes kuratore Līna Birzaka-Priekule papildina par sadarbību ar mākslinieci, uzsverot, ka tā bijusi patīkama.

Ieva Balode ir māksliniece un analogā kino aktīviste, kas strādā ar analogo filmu un attēlu. Viņas interese analogajā medijā slēpjas tā attiecībā ar dabu, atmiņu un cilvēka uztveri. Autores darbi izstādīti daudzviet Eiropā gan mākslas centros,  galerijās, gan starptautiskos kino festivālos.