„Es neuzņēmu šo filmu, lai tā kļūtu populāra. Es vienkārši dokumentēju savas atmiņas un siltumu, ko jūtu pret saviem vecākiem,” saka ukraiņu māksliniece un dokumentālā kino režisore Alina Maksimenko, kuras filma „In Limbo” pērnā gada nogalē tika nominēta Eiropas Kinoakadēmijas balvai, kā viena no piecām gada labākajām dokumentālajām filmām.

Tas ir klusināts, video dienasgrāmatu formā uzņemts stāsts, kurā Alina dokumentē savu bēgšanu no Irpiņas kara sākumā un apmešanos pie vecākiem, lai pārliecinātu arī viņus doties bēgļu gaitās. Arī, ja neredzēsiet pašu filmu, stāsts par tās veidotāju Alinu Maksimenko, viņas ģimeni un kara raisītajām pārdomām ir vērtība pati par sevi.

Kad sazināmies, Alina ir Varšavā. Kopš pilna mēroga kara sākuma viņas dzīve rit starp Poliju un Ukrainu, kur viņa joprojām daļu no laika dzīvo savā Irpiņas dzīvoklī, ko iegādājās vien pāris mēnešus pirms iebrukuma.

„Nav noslēpums, ka arī šoziem Ukrainā būs grūti laiki elektrības pārrāvumu bombardētās enerģētikas infrastruktūras dēļ. Laiku pa laikam man vajag labi izgulēties un justies drošībā, tāpēc pašlaik es dzīvoju starp divām valstīm – starp Varšavu Polijā, kur es savulaik studēju - es runāju poliski, man te ir daudz draugu un ļoti patīk šī pilsēta – un Irpiņu Ukrainā.”

Tajā brīdī Alina uz mirkli pārtrauc stāstu un atvainojas, ka viņai jāizliek aiz durvīm savs kaķis, kurš sākot skaļi ņaudēt ikreiz, kad viņai ir intervija. Nosmejamies, ka kaķa tēma mūs vieno, jo tieši „Straumes” kaķa dēļ man šogad pavēries Eiropas Kinoakadēmijas balvu plašais apvārsnis un esmu varējusi noskatīties arī Alinas Maksimenko dokumentālo filmu „In Limbo”, kurā arī figurē daudz kaķu. Alina teic, ka ir daudz dzirdējusi par latviešu „Straumes” panākumiem un atklāj, ka patiesībā arī grib izmēģināt roku animācijā.

filmā „In Limbo” Alina Maksimenko dokumentē sevi un savus vecākus. Tā sākās kā spontānas video dienasgrāmatas līdz ar Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā 2022.gada 24.februārī. Tobrīd Alina atguvās pēc kājas operācijas savās mājās Irpiņā. Turp viņa bija pārcēlusies no Kijivas tikai pāris mēnešus pirms kara sākuma.

Kad Kijivas piepilsēta Irpiņa nonāca agresoru uzbrukuma ceļā, Alina paguva aizbēgt. Viņa devās uz nelielu ciematu mazliet tālāk no galvaspilsētas, kur mita viņas vecāki. Kādreizējā vasaras māja Covid laikā bija kļuvusi par viņu pastāvīgo dzīvesvietu.

Lai gan notikumi risinās Ukrainā, dokumentālās filmas „In Limbo” pamatvaloda ir krievu. Tā ir Alinas Maksimenko ģimenes valoda: viņas mamma ir mūzikas skolotāja no Baltkrievijas, un ar Alinas tēvu viņi iepazinās studiju laikā Mogiļevā. Tēvs ir no Donbasa reģiona, kur ģimene vairākās paaudzēs strādājusi ķīmijas un metalurģijas jomā. Vēlāk vecāki pārcēlās uz Kijivu, un Alina piedzima tur.

as sākumā Alina vēl mēģina pārliecināt savus vecākus doties projām, jo fronte nāk arvien tuvāk un kādā brīdī ir tikai piecu kilometru attālumā. Tomēr, kaut arī ciematā viņi palikuši gandrīz vienīgie, pamazām kļūst skaidrs, ka vecāki nekur nebrauks: tēvs rūpējas par veselu kaķu un suņu pulku – gan saviem, gan kaimiņu; mamma apjauš, ka nekur citur nevarēs iedzīvoties, jo nezina valodas. Filmā ir aizkustinoša epizode, kurā meita mēģina palīdzēt mammai pārvarēt nedrošību runāt ukrainiski.

Dokumentālajā filmā „In Limbo” režisore Alina Maksimenko parāda karu no pavisam cita leņķa, nekā esam raduši redzēt ziņās. Viņa lēni un nesteidzīgi dokumentē pie frontes līnijas palikušas ģimenes ikdienu. Nereti dzīve notiek sveču gaismā, tēva ikdienu piepilda rūpes par dzīvniekiem, mamma turpina pasniegt klavierstundas „Whatsappā” – protams, ja ir internets un nodarbību vienā vai otrā galā nepārtrauc gaisa trauksme. Trīs gadus vēlāk, kad fronte ir aizvirzījusies prom, Alinas vecāki dzīvo turpat, un meita vairs nemēģina pārliecināt viņus pārcelties. Tomēr viņai nav viegli.

Paredzams, ka Alinas Maksimenko dokumentālo filmu „In Limbo” šopavasar varēsim redzēt arī Latvijā.