Inga Pērkone "Ekrāna skatuve": Aktieris kā tēls pašā filmā

Izdevniecība “Neputns” drīzumā laidīs klajā kinozinātnieces Ingas Pērkones pētījumu “Ekrāna skatuve. Par aktiermākslu Latvijas kino”. Kultūras Rondo šonedēļ piedāvājam sarunas ar Ingu Pērkoni par grāmatā aplūkotajām tēmām.

"Lasot pasaulē sarakstīto teorētisko literatūru par aktiera fenomenu kino, pakāpeniski kļuva skaidrs, ka šai tēmai un iespējamajiem skatpunktiem uz to faktiski nav robežu… Tāpēc šīs grāmatas mērķis nav monolīts un izsmeļošs pētījums par aktiermākslu Latvijas filmās, bet drīzāk rizomātiska, t. i., asamblāžas stila daudzveidīga un antihierarhiska tēmas “Kas ir aktrise/ aktieris un kā viņi parādās Latvijas kinomākslā” interpretācija," atzīst Inga Pērkone, raksturojot, kāpēc izvēlējusies pievērsties šai tēmai.

Ingas Pērkones monogrāfija piedāvā teorētisku skatījumu uz kino tēlotājiem kā unikālu parādību – aktieri ir radošas personības, un vienlaikus no filmiskā aparāta gandrīz pilnībā atkarīgi ekrāna elementi.

Grāmatas pirmajā cēlienā “Viss par aktiermākslu” pētītas tās latviešu filmas, kas stāsta stāstus par aktieriem – pasaules kino tas kļuvis par savdabīgu virsžanru ar kopīgām vizuālām zīmēm, līdzīgiem raksturiem un sižeta līnijām.

Pirmais jautājums autorei iešaurināts padomju Latvijas kino procesa kontekstā. Vai apstāklis, ka aktieris bija, iespējams, kā filmas stāsta galvenais varonis, ir saistāms ar politisko un kultūras atkusni? Proti, ka skatītāji uz ekrāna nu varēja iepazīt arī citu profesiju pārstāvju pārdzīvojumus, ne tikai tos, kas saistāms ar komunisma cēlējiem strādniekiem, naidnieka uzvarētājiem karalaukā un tamlīdzīgi?

"Ja runājam par padomju laiku, pārskatot arī filmas, kurās aktieris parādās kā tēls, kā raksturs pašā filmā, patiešām iznāk tā, ka vairāk šādu filmu vai nu pakāpeniski tās sāk parādīties ar atkušņa laiku, sākot ar 50. gadu beigām," vērtē Inga Pērkone. "Ja tomēr skatās plašāk padomju kino, tad skaidri redzams, ka jau kopš sociālistiskā reālisma kā vienīgās pareizās metodes sākumu, aktieri, arī plašāk skatuves mākslinieki, priekšnesumu mākslinieki un mākslinieku vispār ir tomēr ļoti svarīgi varoņi un ļoti populāri varoņi."

Pērkone norāda, ka arī filmā "Rainis", pats galvenais mūsu sociālistiskā reālisma pamatdarbs kino, kur tieši Rainis tiek padarīts par galveno tā brīža  sociālisma ideju ruporu.

"Principā, ja plašāk skatās padomju kultūrā, aktieris vienmēr bijis derīgs ideoloģijas paušanai, bet, protams, ka vēlākajos gados, atkušņa laikā, māksla parādās vairāk un tā atšķirība tiešām ir tāda, ka tomēr māksla attālinās no tās oficiālās ideoloģijas un tomēr pakāpeniski parādās arvien vairāk privāto stāstu vai stāstu," skaidro Pērkone. "Piemēram, kā filma " Teātris" kur, protams, ir arī kaut kādā mērā padomju ideoloģija iekšā, un, pateicoties prasmei, to it kā izcelt, Jānis Streičs varēja strādāt pie šīs filmas. Bet būtībā tur skaidrs, ka tie ideoloģiskie motīvi ir pilnīgi mazsvarīgi."