Turpinām iepazīt pavisam jaunu, līdz grāmatnīcu plauktiem vēl nenonākušu grāmatu: kinozinātnieces Ingas Pērkones monogrāfiju “Ekrāna skatuve. Par aktiermākslu Latvijas kino”. Darbs iedalīts trīs cēlienos, sešās epizodēs, papildināts ar intermēdiju un ilustrācijām.

Otrais cēliens “Histrionu mistērijas” sniedz vēsturisku apskatu par kinoaktieru izglītību Latvijā, kā arī par pirmajiem augstskolā speciāli izglītotajiem kino aktieriem Astrīdu Gulbi un Tālivaldi Āboliņu.

Kā stāsta Inga Pērkone, kino izglītība Padomu Savienībā bija īpaši centralizēta, ar galveno centru Maskavā, Vissavienības kinematogrāfijas institūtā, kuru saīsinājumā vēl arvien mēdz dēvēt par VGIKu. Tur varēja apgūt visas kino specialitātes, tajā skaitā aktiera izglītību. Kā pakārtota mācību iestāde bija Ļeņingradas Teātra, mūzikas un kinematogrāfijas insitūts, kurš gan savus patiesos darbības apgiezienus uzņēma, sākot ar 60.tajiem gadiem un bija vairāk orientēts uz televīzijas pieprasījuma apmerināšanu. Sakarā ar to, ka kino Padomju Savienībā tika uzskatīts par svarīgāko no mākslām, acīmredzot varas ešaloni šaubījās, ka savienībā ietilpstošās republikas būtu pietiekami uzticamas, lai varētu viņu pašu pārziņā atstāt šāda veida izglītību – vismaz sākotnēji.