Klajā nācis izdevums „Sakrālais arhitektūras un mākslas mantojums vēsturiskajos Balvu un Ludzas rajonos”. Izdevums ir vienpadsmitais sējums 2006. gadā sāktajai kultūras mantojuma veltītajai sērijai „Mākslas pieminekļi Latvijā”. Un ar to noslēdzas Latgales kultūrvēsturiskā novada dievnamu apskats. 

Kārsava, nelielās mazpilsētas centrā akmens mūra sētas ieskautas, blakus viena otrai stāv divas baznīcas. Ar senatnes auru, vecā koka baznīca un jaunā, krietni lielāka - mūra. Vecais dievnams ir 18. gadsimta liecība, savukārt jauno dievnamu sāka celt 1932. gadā un pabeidza 2003. Iemesls, kādēļ bija nepieciešama jauna, lielāka baznīca, bija kuplais draudzes locekļu skaits, proti, 8 tūkstoši, tādēļ visiem nelielajā koka celtnē nepietika vietas. Tagad gan draudzē ir vien nedaudz vairāk par tūkstoti draudzes locekļu, tomēr abi dievnami tiek izmantoti, stāsta priesteris Ringolds Klimons.

 „Es, kad atnācu, pirms trim gadiem domāju-  divas baznīcas uzturēt, viens ir tik liels, otrs tepat blakus daži metri no tā, priekš kam vecais ir nepieciešams? Un tā man ir daži priesteri teikuši. Bet, kad es šeit padzīvoju dažus mēnešus, es sapratu priekš kam vecais ir nepieciešams,

pirmkārt, tas ir vēsturisks mantojums, otrkārt, tas ir praktiski, jo ziemā jaunu baznīcu apkurināt tas nav iespējams – viņa ir milzīga,

viņa ir liela – tur ielikt apkuri, tas ir ļoti, ļoti dārgi un apkurināt arī ir ļoti, ļoti dārgi, un tāpēc mēs ziemā izmantojam veco baznīcu.”

Malnavas Rožukroņa Dievmātes Romas katoļu koka baznīca ir viena no 66 sakrālajām vērtībām, kuras iekļautas izdevumā par Ziemeļlatgales sakrālo arhitektūras un mākslas mantojumu. Dodamies uz nelielo koka dievnamu, kas apšūts ar koka dēļiem un nokrāsots dzeltenbrūnā krāsā. Priesteris uzsver dievnama senatnīgo auru, ko pamanījuši un novērtējuši neviens vien apmeklētājs.

„Te ir ļoti skaisti, pat tie cilvēki, kuri netic Dievam, viņiem šī ēka ir svarīga.

Centrā ir skaists krusts, tur ir votas, tās ir tādas zīmes, kas apkārt krustam saliktas, tās ir zīmes no agrākajiem gadsimtiem: sirsniņas, kājas, simboliski attēlojumi, tie nozīmē, ka cilvēki ir agrāk lūgušies, kad nebija iespēja vērsties pie ārstiem, un viņi nāca uz baznīcu un lūdzās, un tad Dievs veica brīnumus.”

Un cilvēki šādi ar votām liecina, ka viņu lūgšanas ir uzklausītas. Apskatot koka baznīcu, priesteris aicina uz blakus esošo jauno dievnamu. Jaunā dievnamā dominē baltā krāsa ar zelta un sarkaniem akcentiem, ir plašums, ienākot ir pavisam citādākas sajūtas nekā koka dievnamā.

„Pagaidām zinātnieki to izskaidrojuši nav, bet, protams, kad cilvēks lūdzas, tad viņš ietekmē to, kas atrodas viņam apkārt,

un tur ir tūkstošiem cilvēku lūgušies gadsimtiem ilgi, tāpēc tajā vecajā baznīcā ir tāda īpaša, mīlīga aura, bet šeit ir tāda plašāka.”

Grāmatā „Sakrālais arhitektūras un mākslas mantojums vēsturiskajos Balvu un Ludzas rajonos” aplūkots mantojums, sākot no 18. līdz 20. gadsimtam, baznīcas, lūgšanu nami, kapelas, sinagogas, mākslas priekšmeti. Par katru sniegtas izsmeļošas vēsturiskās ziņas un detalizēts ēkas un tās iekārtojuma apraksts, izceļot informāciju par galvenajām arhitektūras un mākslas vērtībām. Vairāk stāsta viena no grāmatas autorēm, mākslas zinātņu doktori Rūta Kaminska.

„Grāmatā apskatāt vēsturiskos Balvu un Ludzas rajonus, uzsverot Ziemeļlatgali, vai šai pusei ir kādas īpašas iezīmes, kopīgais Balviem un Ludzai, kas nav blakus esošajai Rēzeknei vai aiz Balviem Gulbenei, Alūksnei? Runājot par tādu konfesionālo aspektu, tad šeit mazāk, kā citos Latgales novados, Latgales rajonos parādās vecticībnieku kopienas ar savām ikonu un grāmatu kolekcijām. Šajā pusē vairāk ir pareizticīgo baznīcas. Runājot par pašu arhitektūru, tieši Balvu pusē tāda specifiska iezīme ir saglabājies vairāk mazās kapelas jeb kapličas, šobrīd tās tiek izmantotas kā kapličas gluži funkcionāli tā, kā tās atrodas kapsētās. Savā laikā bieži vien kapličas tika izmantotas kā kapelas, kur noturēt Dieva vārdu, jo draudzes bija lielas, un lai cilvēkiem būtu pieejami šie dievkalpojumi, tika celts lielās draudzes teritorijas nomalēs tādas nelielas koka celtnes, kurām tika dota speciāla atļauja dievkalpojumu noturēšanai.

Lūk, īpatnība tāda, ka Ziemeļlatgales pusē ir diezgan daudz šo mazo kapeliņu, un tikai 20. gadsimta starpkaru periodā tika celtas tādas nelielas baznīcas arī veco, lielo draudžu teritorijā, nodalot mazākas draudzes.

Ja runājam par to mantojumu kopumā, var teikt, divas vai trīs lietas, kuras ir jāpiemin kā absolūti izcilas, kas ir visā Latvijas mākslas vēstures kontekstā atzīmējamas, pirmais, ir Pasienes dominikāņu baznīcas un klostera ansamblis, no kura diemžēl patlaban ir palikusi tikai baznīca, klosteris ir praktiski drupās. Otrs ir Viļakas katoļu baznīcas ansamblis, celts neogotikas tradīcijās, ļoti meistarīgi atrisināts, parādot autora, inženiera Floriana Viganovska rokrakstu un trešais ir Ludzā pareizticīgo baznīca, kas saistāma ar Pēterburgas arhitektūras tradīcijām, kur ir strādājuši profesionāli arhitekti no Pēterburgas, un risinājums ir ļoti mākslinieciski augstvērtīgs.”

Darbs pie izdevuma sākās 2016. gadā, kad dievnami tika apskatīti, fotografēti, pētīti un aprakstīti. Jāteic, grāmatas autorēm katrai bija savi uzdevumi, proti, mākslas zinātniece Anita Bistere aplūkoja pareizticīgo un vecticībnieku dievnamus, savukārt Rūta Kaminska visu pārējo kopienu sakrālās celtnes, turpinājumā saruna ar Anitu Bisteri.

„Man šķiet, ja runā par pareizticīgo un vecticībnieku dievnamiem, tad bijušajā Ludzas rajonā ir ļoti jauki, ka tur ir daudz koka pareizticīgo dievnamu, kas visas Latvijas kontekstā ir unikāli, jo tajā pašā Vidzemē - tur ir vairāk mūra dievnamu, tāpat arī pilsētās, bet tieši šajās Latgales lauku teritorijās- tur īpašs ir tas, ka ir šie koka dievnami, 

un, ja runā par šo Ziemeļlatgales daļu, tur ir divi vecākie koka dievnami, kas ir saglabājušies vēl no 18. gadsimta – tā ir Brodaižu un Lauderu.”

Grāmatā iekļautās 66 sakrālās vērtības, kas ieguvušas kultūras pieminekļa statusu vai arī pretendē uz to. Netiek aplūkotas tās, kuras nesen uzceltas no jauna vai ir pilnībā pārbūvētas.