Iznācis Anda Surgunta dzejoļu apkopojums "Skaistākā no aizmiršanās hipotēzēm"

Izdevniecība "Orbīta" laidusi klajā dzejnieka Anda Surgunta dzejoļu apkopojumu "Skaistākā no aizmiršanās hipotēzēm", kurā iekļauti no 2003. līdz 2018. gadam rakstītie darbi. Diemžēl, šis ir pēcnāves krājums, jo pagājušajā gadā dzejnieka dzīve traģiski aprāvās 34 gadu vecumā. Izdevumu kopīgi ar Preiļu konceptuālisma kustības pārstāvi Eināru Pelšu sastādījis dzejnieks Artis Ostups, un turpinājumā mēģināsim kaut nedaudz ieskatīties Anda Surgunta tekstos atstātajā, spilgtajā un vietām sirreālajā pasaules redzējumā. Stāsta Artis Ostups.

Toms Treibergs: Andis nerāvās uz dzejnieku kompānijām, viņš neietilpa tādos klasiskā izpratnē lokos vai domubiedru grupās. Galvenokārt viņa dzejas domubiedri bija Andris Ogriņš, Gaiķu Māris un Māris Melderis. Kā tev šķiet, vai šīs viņu ārpusnieciskums un nevēlēšanās, vienkārši sakot, tusēsties ar visiem pārējiem kaut kādā ziņā ietekmēja arī viņa poēziju.

Artis Ostups: Varbūt drīzāk otrādi – poēziju ietekmēja to, ka viņš netusējās ar citiem. Man liekas, ka viņš savā dzejā jau ir tāds ārpusnieks pēc dabas. Man arī, rakstot pēcvārdu, bija ļoti grūti saprast, kam vispār viņa dzeja līdzinās. Varbūt ir kaut kādas attālas līdzības, bet tādas tiešas līdzības ir diezgan grūti atrast mūsdienu latviešu dzejā.

Andis Surgunts (1984–2018) ir mācījies Preiļu Valsts ģimnāzijā un Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē. No 2005.gada publicējas žurnālos "Karogs", "Latvju Teksti", "Domuzīme", laikrakstā "Kultūras Forums" vietnēs satori.lv un punctummagazine.lv. Viens no publicistikas darbiem līdz šai grāmatai, ko var izcelt, ir 2007.gadā kopā ar Māri Melderi publicētais cikls "20 veidi, kā pārplēsta urīnpūsli" un arī Anda darbs pie Eināra Pelša grāmatas "Mīļākais tētis pasaulē". Tur viņš bija redaktors.