Dzejnieces Amandas Aizpurietes jaunāko krājumu "Pirms izvākšanās" veido četras nodaļas: pirmā, ar nosaukumu “Mana mandala” ir autores ikdienas vērojumi no dzīvesvietām Kauguros un Grīziņkalnā, “Rekviēms un roze” – par mīlestību, kuru apstādina nāve un tās radītās emociju atblāzmas; “Jurģu rītā” ietilpina dalīšanos ar pārmaiņu neizbēgamību. Savukārt ceturtā, noslēdzošā nodaļa “Ja nav iemesla apstāties” ir autores dialogi ar savu iekšējo nepieciešamību rakstīt.

Literatūrzinātniece Ieva Kalniņa par Amandas Aizpurietes dzeju rakstījusi: “Tai ir svarīga divpasaulība, kuru veido īstenība, reālā dzīve, ikdiena un paralēli tai eksistējošā īstā dzīve – dzīvošana garīgajā un mākslas pasaulē. Izmisums, iztukšotība un atsvešinātība rada sajūtu, ka personība mirusi un ka māju vairs nebūs nekur. Aizpurietes dzejai raksturīga smeldzes cauraustas, surdinētas sarunas intonācija, būtiski ir noklusējumi un izlaidumi.”

Jaunākajā krājumā “Pirms izvākšanās”, kurš iznācis pēc septiņu gadu pauzes, noklusējumu ir krietni mazāk: pasaule vairs nav liriskās varones pretstatā, tā ir apgūta līdz mielēm un padarīta par biedreni ceļā, kurš, par spīti grūtībām un pagurumam, ir jāpaveic, jo tikai tā vārdi un jēdzieni var sakausēties ikkatram pieejamā maģijā - dzejā.

Sarunu iesākam ar atziņu par grāmatas noformējumu, to veidojusi māksliniece Anna Aizsilniece – dzejniece uz vāka redzama sēžam ar vilka ādu rokās un putnu spalvām matos. Šī kombinācija Amandai atgādinājusi dienvidslāvu aktieri Gojko Mitiču, kurš Rietumvācijas indiāņu filmās spēlējis leģendāro varoni Čingačkuku.