Izstādes “Visāda garuma sapņi” centrā sirreālisma izpausmes grafiķu darbos

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ciklā “Paaudze” atklāta izstāde “Visāda garuma sapņi”. Šoreiz uzmanības centrā ir sirreālisma izpausmes grafiķu darbos 70. - 80. gados, kas ne vienmēr bijusi apzināta. Kā sirreālisms caurvij astoņu Latvijas grafiķu 70. - 80. gados veidotos darbus un kā tajos parādās šī mākslas virziena iezīmes, tostarp, sapņainums?

Izstādes fokuss vērsts uz sirreālisma interpretācijām astoņu grafiķu – Māra Ārgaļa (1954–2008), Ilmāra Blumberga (1943–2016), Valijas Brences (1941–2009), Maijas Dragūnes (1945), Artura Ņikitina (1936–2022), Aijas Ozoliņas (1932–2023), Māras Rikmanes (1939) un Lolitas Zikmanes (1941) – daiļradē, izceļot šo talantīgo, bet pagaidām ne vienlīdz labi zināmo un pētīto autoru darbību padomju okupācijas periodā – 20. gadsimta 70. un 80. gados, kad sirreālisms līdzās abstrakcionismam tika iekļauts padomju ideoloģijai nevēlamo mākslas virzienu sarakstā.

Sirreālisma pirmsākumi meklējami 20. gadu sākumā Parīzē un saistāmi ar dadaisma kustību. Par virziena dzimšanu pieņemts uzskatīt 1924. gadu, kad franču rakstnieks un dzejnieks Andrē Bretons (André Breton) publicēja pirmo “Sirreālisma manifestu”. Latvijā jau 20. gadu vidū termins parādījās presē, tomēr vizuālajā mākslā sirreālisma pazīmes ienāca daudz vēlāk – virzienam raksturīgo izteiksmes līdzekļu (biomorfas formas, sapņainums, negaidītu priekšmetu, lietu un tēlu kombinācijas vai to pretnostatījumi, laika un telpas saplūšana, tēlu deformācijas vai pārvēršanās citās formās) lietojums pamanāms 70. gadu sākumā.

Īpaši spilgti tendence redzama grafikā, kas, salīdzinot ar glezniecību un tēlniecību, no padomju varas puses tika ideoloģiski mazāk uzraudzīta. Latvijas mākslā sirreālisms izpaudās galvenokārt formālu izteiksmes līdzekļu pārņemšanā, nevis mērķtiecīgā sekošanā starpkaru perioda sirreālistu manifestētajiem principiem.

Izstāde līdz aplūkojama līdz 16. augustam.