„Nepiekāpīgā postmodernista Jāņa Einfelda prozas pamanāmākā atšķirība droši vien ir tieši vēstījuma maniere – ierasti darba autori tā vai citādi tomēr atrodas ārpus sava vēstījuma, neatkarīgi no tā, kādā personā tas sniegts, taču ne Eindfelda tēlojumu pasaulē – tur autors ir literatūras karsto punktu reportieris, mīta rašanās liecinieks.” Šāds vērtējums izveidojies redaktorei Dacei Sparānei-Freimanei autora jaunākā romāna „Svētlaimīgo zeme” sakarā. Ielūkojamies teiksmainajā un bīstamajā Senatnē, kuru caurstrāvo ironiskas modernitātes atsauces.

Jāņa Einfelda jaunākais romāns „Svētlaimīgo zeme”, kuru izdevis apgāds „Dienas grāmata”, ir kā spēcīga augu tinktūra – rūgta un sīva, tomēr vitāli nepieciešama. Iespējams, lai ārstētos no kādas visai sabiedrībai raksturīgas kaites, vai arī, lai iegūtu jaunu skatiena dimensiju uz iepriekš pierastām lietām un norisēm.

Romāna gaita ir ieturēta neparedzamības un asociatīvisma manierē, lasītājam sniedzot nevis secīgu norišu izklāstu, bet svaidoties starp plašākiem un pietuvinātākiem uzburtās pasaules atainojumiem. Tā ir bīstama vide senvēstures ierāmējumā – zemi apdzīvo dažādas ciltis, kurām apkārt pa mežu biezokņiem slepšus zogas sirotāji un citi nemiera cēlāji. Svētlaimīgie šajā raibajā pasaulē, kuru lasītājs var uztvert par mūsdienu Latvijas teritoriju ir īpaši uzmanīgi pret visu, kas tos var ietekmēt no ārpasaules. Šo ļaužu kopiena ir gluži kā pēdējais bastions, kas vēl var saglabāt iekārtoto sadzīvi un rūpēties par pēcnācējiem.

Telefoninterviju ar “Svētlaimīgo zemes” atklājēju Jāni Einfeldu sākam tieši par izvēli pievērsties senvēsturei.

2000. gadā, recenzējot Jāņa Einfelda romānu veči, rakstnieks un kritiķis Guntis Berelis raksta: “Literatūra sākas vien tad, kad tiek pārkāptas robežas. Šaipus robežām ir reprodukciju un novelkamo bildīšu māksla. Viņpus – teritorijas, par kuru piederību vai nepiederību literatūrai top skaidrs tikai tad, kad kāds autors pa tām izklejojies. Einfelds savā prozā nemitīgi balansē uz visu veidu robežām. Bezmaz katra viņa publikācija ir kā liela jautājuma zīme. Teksts ar savu parādīšanos jautā, kas viņš vispār ir un kāds viņam sakars ar literatūru? Einfelds vairākkārt ir apliecinājis apbrīnojami stūrgalvīgu noslieci uz mazliet mulsinošu, mazliet izaicinošu citādību.” Jaunākais romāns “Svētlaimīgo zeme” šo citādības modu pilnā mērā turpina, lasītāju pēc izvadāšanas pa brikšņiem un slīkšņām tomēr atvedot atpakaļ pie Lielajiem un Nozīmīgajiem jautājumiem. Šoreiz – pie tiem, kuri saistīti ar mūsu tautas nākotni.