"Birkerta klātbūtnes faktors Latvijai ļāva tikt pie LNB. Viņš nesmējās par mūsu nevarību, viņš saprata politiķu peripetijas, viņš saprata, ka finanses var nebūt, saprata, ka sabiedrības viedoklis var mainīties. Viņš palika nemainīgs – tajā ēkā ir dvēsele, tā ēka Latvijai ir vajadzīga, man ir absolūta ticībā, ka tā ēka kādreiz būs,” atzīst arhitekts Jānis Dripe sarunā raidījumā Kultūras Rondo.

2017. gada augustā Amerikā 92 gadu vecumā mūžībā aizgāja arhitekts Gunārs Birkerts. Latvijā ir arī viņa mūža vainagojums – Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēka. Un šīs ilgi un strīdīgi celtās ēkas 12. stāvā ir arhitektam veltīta ekspozīcija. Viņa galds, viņa pieraksti, viņa projekti, fotogrāfijas, klavieres... Piemiņas brīdis Gunāram Birkertam Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notiks 6. septembrī.  Šajā dienā LNB Ziedoņa zālē būs iespēja noskatīties foto un video retrospekcijas par arhitektu Gunāru Birkertu. Šī dien jau no 10 rītā būs veltīta Birkertam un atmiņām par viņu. Tā būs iespēja būt arī 12. stāvā, kur skatāma viņam veltīta ekspozīcija. 

Šeit – Gaismas pils 12. stāvā, Kultūras Rondo tiekas ar cilvēkiem, kuri ilgāku vai īsāku laiku bijuši pazīstami ar Gunāru Birkertu – ar arhitektiem Jānis Dripi un Mārci Mežuli un Latvijas televīzijas žurnālisti Mārīti Balodi, kura 2014. gadā veidoja televīzijas raidījumu „100 gramu kultūras Personība” par Gunāru Birkertu un viņa ģimeni. 

“Gunārs, kā gandrīz netverama parādība Latvijas arhitektu saimē parādījās 80. gadu vidū,” atminas Jānis Dripe pirmo tikšanos ar Gunāru Birkertu. “Bija absolūts apbrīns par to, ko Gunārs toreiz rādīja. Mēs bijām redzējuši kaut kādas bildes žurnālos, bet masīvs bilžu klāsts ar pasaules klases būvēm, visiem bija atklājums. Man ir pirmās atmiņas no šī brīža. Vēlāk atklājās, ka mums ir gandrīz kaut kādi radu raksti, pelnīti vai nepelnīti ieguvu viņa uzticību, daudz par viņu rakstīju, “advokātēju” bibliotēkas projekta īstenošanu, cik bija manos spēkos.”

"Viņš ir īpaši atšķirīgs starp daudziem arhitektiem pasaulē, viņam tikpat kā nav neviena komerciāla objekta – viņam nav debesskrāpju, dzīvojamo objektu un tirdzniecības kompleksu, viņam ir baznīcas, bibliotēkas, muzeji, skolas universitātes. Karaliski, katrs to gribētu!” raksturo Jānis Dripe.

Mārcis Mežulis atminas, ka pirmo reizi ticies ar Gunāru Birkertu vēl strādājot Modra Ģelža birojā un sākot strādāt pie LNB projekta. “Jo tālāk projekts gāja, jo sadarbība bija ciešāka,” - tā Mārcis Mežulis.

“Man Gunāra personībā un attieksmē pret darbu visfascinējošākās likās divas lietas – viņa pārliecība par to, ko dara: ja viņš pieņēma lēmumu un deva kādu risinājumu, viņš, no vienas puses, bija absolūti pārliecināts par to, no otras – viņš vienmēr uzklausīja savu kolēģu viedokļus. Daudz lietas pārrunājām, meklējot labāku risinājumu,” stāsta Mārcis Mežulis. “Strādāt ar viņu bija patīkami un viegli. (..) Nevarētu teikt, ka strīdējāmies, bet bija lietas, par kurām diskutējām.”

“Lielas radošas personības ir arī subjektīvas, mēs nevarētu pasaulē Gunāru baudīt kā atšķirīgu arhitektu, kā striktu ekspresionistu, ja viņš nebūtu pārliecināts par savu ideju,” atzīst Jānis Dripe. “Gadījumā ar LNB Gunārs ar Andri Vilku [LNB direktors] bija tie balsti, kas nemainīgi ceturtdaļgadsimtu ticēja, ka bibliotēku uzcels. Birkerta klātbūtnes faktors Latvijai ļāva tikt pie LNB. Viņš nesmējās par mūsu nevarību, viņš saprata politiķu peripetijas, viņš saprata, ka finanses var nebūt, saprata, ka sabiedrības viedoklis var mainīties. Viņš palika nemainīgs – tajā ēkā ir dvēsele, tā ēka Latvijai ir vajadzīga, man ir absolūta ticībā, ka tā ēka kādreiz būs.”

Mārīte Balode savu tikšanos ar Gunāri Birkertu sauc par īsu mirkļa koncentrāciju, veidojot raidījumu par arhitektu un viņa ģimeni laikā, kad atklāja Gaismas pili. Viņš viņš bija ieradies Latvijā ar ģimeni, lai parādītu mazbērniem, ko tad vectētiņš dara.

 

Raidījuma otrajā daļā skan arī paša Gunāra Birkerta balss, Kultūras Rondo ar viņu tikās 2014. gada augustā pēc Nacionālās bibliotēkas ēkas atklāšanas. Arhitekta misija, bibliotēka, ģimene, latviskums, Latvija - cik paspējām, tik izrunājām...