Kāpēc rakstīt dzeju, kāpēc lasīt dzeju, kāpēc izdot grāmatā? Kultūras rondo iepazīstam jauno dzejnieci Līvu Martu Rozi un klausāmies dzeju no viņas debijas krājuma "Struktūra", kuru izdevis apgāds "Punctum".

"Grāmata ir sajuta, ka kaut kas ir novests līdz galam un iesaiņots skaitā, elegantā formātā," atzīst Līva Marta Roze.

Dzejoļi top, top, kādā brīdī to ir daudz. Krājumā ir apmēram septiņu gadu laikā krāti dzejoļi, bet daudz palikuši arī ārpus.

"Ir dzejoļi, kurus uzrakstot, uzreiz ir skaidrs, ka tas ir kaut kas labs; ir dzejoļi, par kuriem uzreiz ir skaidrs, ka tie ir slikti dzejoļi, bet tie tāpat ir jāuzraksta tīri rakstīšanas pēc, jo nevar arī visu laiku štancēt tikai labus tekstus, pa vidu ir arī ne tik labi teksti. Tad ir dzejoļi, kuri pirmajā mirklī neliekas pārliecinoši, bet paiet kāds laiks un tad tu uz viņiem paskaties ar lielāku distanci un saproti, ka patiesībā ir diezgan okay," stāsta Līva Marta Roze.

"Mežs sakārto prātu, palīdz apklusināt domas," bilst Līva Marta Roze, atklājot arī, ka pēc 4-5 nedēļām Rīgā, viņa jūt nepieciešamību aizbraukt uz laukiem. "Vide, kas mani stimulē rakstīt ir Rīga un sabiedriskais transports, jo tur ir daudz iespaidu."

Piedaloties Jauno autoru seminārā Līva Marta Roze atklājusi, ka savu dzejoļu lasīšana skaļi dod patīkamu adrenalīnu, bet savu darbu lasīšana radio studijā gan to nesniedz.

Krājums izvirzīts arī O. Vācieša literārajai prēmijai dzejā.