Jauno grafiķu izstādes ceļš - no individuālā skatījuma uz kopējo izpratni

Uztveres īpatnības, kuras ietekmē informācijas plūsmas, asociāciju un emociju neparedzamība un vēstures nemitīgā atkārtošanās. Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas katedras 2. kursa studenti šīs tēmas risina gan izmantojot klasiskās šī mākslas paveida tehnikas, gan meklējot jaunas izteiksmes formas, daloties savā pieredzē. No individuālā skatījuma uz kopējo izpratni – tāds ir šīs izstādes ceļš.

Tallinas ielas kvartāla vienu no plašā ēku kompleksa korpusiem, kurā savulaik atradās ātrās palīdzības dispečeru punkts, pozitīvā ziņā „apsēduši” Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas nodaļas 2.kursa studenti, kuri vērtējumam piedāvā savu darbu kolekciju, izstādi „Mūstvere. Jūstvere”. Darbus vienojošais elements tiks meklēts šobrīd – un būtībā, vienmēr aktuālajā jautājumā par cilvēka uztveri un tās neskaitāmajām šķautnēm. Izstāde aicinās skatītāju rast sev tuvāko veidu uzmanības pievēršanai – no sīka punktiņa līdz liela laukuma formai, kopumā 11 jauno mākslinieku radošajās vīzijās. Izstādes telpas ir ļoti daudzveidīgas, tajās ir mazi kabinetiņi, lielākas telpas un daudz stūru un pagriezienu, tādējādi, pa tām līkumojot, rodas labirinta efekts.

Iesāku savu līkumojumu ar Martas Folkmanes darbu diptihu „Man atliek atkārtot” un „Negaidītais, nelūgtais”. Nozīmīga loma telpā, kuru apdzīvo Marta, ir grafikas izdrukai no Latvijas – Krievijas miera līguma, kurš tika parakstīts 1920.gada augustā starp Latviju un Padomju Krieviju. Centrējumā – zīmējums pelēkos toņos, kurš sākotnēji atgādina Bābeles torņa interpretāciju, bet, pieejot tuvāk, tas izrādās kūkai līdzīgs deserts, kuru apdzīvo raķetes, reaktīvās lidmašīnas un dzeloņdrātis.

Emīlija Grinberga paplašina grafikas jēdziena robežas, dodot tām telpisku izpausmi: ģipša atlējumi ar cilvēka atslēgas kaulu un zoda līniju, kuri pašai Emīlijai šķiet visjutekliskākie ķermeņa punkti, apvilkti ar zilu samtu. Pati autore savu darbu „Ieelpa – izelpa” skaidro sekojoši.

Ilze Annemarija Jankevica savu darbu „Kas lācītim vēderā” integrējusi uz vienas no sienām, pārvēršot savus zīmējumus par ko līdzīgu tapetēm. Viņas tēma: kā izskatās mūsu izjūtas un pārdzīvojumi fizioloģiskā, anatomiskā līmenī, noņemot valodas poētiskuma plīvuru un atstājot skaidru un konkrētu saziņas formu – latviešu sakāmvārdu stilistikā.

Cilvēka mentālā veselība ir Patrīcijas Elizabetes Krongornas darba „rīts” centrā. Šeit izaicinājums būs tiem apmeklētājiem, kuriem netīk klaustrofobiskas sajūtas, taču sarašanas laiks ar tumšā kabinetiņa apstākļiem ir salīdzinoši īss.

„Iespēja” un „Slazds” – šādi nosaukumi raksturo Agneses Apines filigrānos grafikas darbus, līdz kuriem ir jānokļūst nu jau pa pavisam konkrētu labirintu, kurš darināts no agroplēves un karkasa stiprinājumiem, liekot atcerēties zinātnieka Stīvena Hokingsa aprakstītās tārpejas, hipotētiskus tuneļus vai caurumus laiktelpā, kuri var beigties citā Visumā vai citā mūsu Visuma telpas punktā vai laikā.

Lielformāta monotipiju, proti, grafikas iespiedtehniku, kurā no iespiedformas iespējams iegūt tikai vienu kvalitatīvu novilkumu, apguvusi Justīne Emīlija Brieze, savā darbā „Putekļi” uzsverot, ka dienā, kad Ukrainā sākās karš, debesis esot bijušas spilgti sarkanas. Tāds ir arī lielformāta taisnstūra klājumu tonējums.

Jauno grafiķu talanti iepazīstami katram klausītājam – Tallinas kvartālā, kurā gaišzili iekrāsotā ieeja ir tieši no pašas Tallinas ielas, un tas izdarāms līdz 22.jūlijam.