Jēkabs Kazaks – viena no nozīmīgākajām personībām ne tikai Rīgas mākslinieku grupā, bet vispār latviešu 20.gadsimta sākuma glezniecībā, atzīst mākslas zinātnieki. Arī ārvalstu eksperti augstu vērtē Jēkaba Kazaka devumu, un mūsdienās klasiskā modernisma izstādēs allaž skatāmi viņa darbi. Stāstu sērijā par Rīgas mākslinieku grupas personībām kārta Jēkabam Kazakam.

Stāsta mākslas zinātniece Dace Lamberga.

Jēkabs Kazaks (1895.-1920.) iedvesmojās no franču mākslas Maskavas galerijās. Izstādēs piedalījies no 1914.gada, bet 1917.gadā atgriezās Latvijā. Gan Penzā, gan Latvijā līdz pat grupas izstādei 1920.gadā Jēkabs Kazaks radījis visu to, ko saucam par kultūras mantojumu. Bija Ekspresionistu un Rīgas mākslinieku grupas biedrs un pirmais priekšsēdētājs. Mira jauns 25 gadu vecumā no tuberkulozes.

Jēkabs Kazāks kopā ar saviem domubiedriem – Ubānu, Toni un Sutu, sāka domāt par grupas veidošanu. 1919.gadā pievienojās vēl citi un izveidoja Ekspresionistu grupu. Kad grupa bija nobriedusi izstādei, viņi sevi nosauca par Rīgas mākslinieku grupu un notika pirmā izstāde, kurā bija arī Jēkaba Kazaka darbi.

Jēkabam Kazakam 1920.gada 30.novembris izrādījās liktenīgs – negaidīti strauji sāka progresēt tuberkuloze. Latviešu mākslai zuda „smalkjūtīgā, mierīgā daba un dziļi izkoptā inteliģence, kas to ievērojami atšķīra no nemierīgās, bieži skarbās apkārtnes”, laikrakstā „Latvijas Kareivis” rakstīja Ģederts Eliass.