Viņa mūža loma ir Ibsena Brands. Leģendārs ir viņa Moriartijs „Šerlokā Holmsā”. Aizvadītajā gadā „Spēlmaņu naktī” viņš saņēma balvu par mūža ieguldījumu latviešu teātrī. Par teātri un dzīves vērojumiem, un gaidāmo 80. dzimšanas dienu, ko aktieris svinēs 13. jūnijā Kultūras Rondo studijā saruna ar aktieri Juri Strengu.

“Reizēm tā iznāk. Ir termins vienas lomas aktieris – tāds es esmu bijis. Ar visu savu izskatu neko daudz kā briesmoņus, vampīrus mošķus nevaru. Grūti iedomāties kaut ko citu," tā par Ibsena Brandu atzīst aktieris Juris Strenga.

Bet līdzīgi, kā viņš saka, ka negadījuma pēc kļuvis par aktieri, arī šī loma bijis negadījums, jo sākumā to gatavojis otrajā sastāvā bez steigas, bet tas savā ziņā arī atņēmis atbildības sajūtu.

Attēlā: Juris Strenga Brands (1975)

“Atsevišķs gadījums, ka sakrīt viss – autors, mūzika, dekorācijas – Blumberga [Ilmārs Blumbergs] brīnišķīgā uzbūve. Tas notiek vienu reizi dzīvē. Tas bija šoreiz," iestudējumu "Brands " (1975) Dailes teātrī vērtē Juris Strenga.
 

Savaldzināja romantiskie stāsti par teātri

“Pilnīgs negadījums,” tā jautātas par aktiera profesijas izvēli, bilst aktieris Juris Strenga. “Krimuldas sanatorijā, kur māte strādāja par māsu-saimnieci un aprūpēja visus iebraucējus, arī Dailes teātra aktieri Jāni Mencu, kurš kā režisors iestudēja Krimuldas sanatorijas darbiniekiem dažādas ludziņas. Viņa stāsti par Dailes teātrī, par romantiku, kā viņi atvadās no aizgājējiem, kā iet uz kapiem mēnesnīcas naktīs iet uz kapiem, kā dzer uz kapu kopiņām. Cik tas viss bija skaisti! Viņš man tik daudz stāstīja un iedeva spēlēt “Pazudušajā dēlā” es biju viens no tiem jaunekļiem, izstīdzējis jauneklis, ļoti nesmuks, es vēl izsmērēju acis melnas. Tā es piespēlēju dažādas lomiņas un pakāpeniski man tā padarīšana patika. Neglābjami visāda ākstīšanās pamatskolā un vidusskolā. Vidusskolu beidzot direktors teica, ka ir pilnīgi skaidrs, kas te notiks, viņš jau nu gan aizies uz teātri. Tā uzreiz neaizgāju un neviens teātrī tā uzreiz neņem. Tur vēl pagāja gadi.”

Varēja būt arī kordiriģents

“Varēju. Bet es biju slinks. Aktiera profesija no sākuma izskatās ļoti vilinoši, viņā nav nekas īpaši jāpiestrādā. Tu samācies kaut kādus tekstiņus, drusciņ paāksties un ej un dari. Visi smejas un viss ir ļoti interesanti. Bet vingrināties... Mūzikas skolotājs no Alūksnes Ēriks Ādamsons Krimuldas sanatorijā mani vilināja uz visiem mūzikas instrumentiem, es spēlēju mandolīnu, protams, arī klimperēju klavieres, mēģināju kaut ko izvilināt kuslus kucēna smilkstus no flautas. Vēl cits skolotājs, kad Ādamsons aizbrauca, ievilināja mani stīgu kvartetā, kur es spēlēju brāču (2. vijoli). (..) Ar vijoli pauniņā braucu uz Rīgu, uz vijoles stundām. Pedagogs teica, ka man par vēlu sākt. Man bija kādi 14 gadi. Ar mūziku sāku ļoti vēlu nodarboties. Es sapratu, ka netikšu galā kā kordiriģents ar obligātām klavierēm. Lai gan kora priekšā es jutos tīri labi. Bet tas prasa baigu darbu, tajā laikā man nebija šīs darba spējas. Jaunības vieglprātības pilna galva.

Konservatorijā Juris Strenga tomēr iestājies, atzīst, ka teātra padarīšana viņu aizvīlusi. “Paralēli darbojos pašdarbībā, vispirms pie Margas Teteres Mazajā ģildē, pēc tam pie Roberta Ligera bija nopietna studija tiem, kas izkrita Konservatorijā aktieru fakultātē. Es spoži izkritu, un tur tādi salasījāmies, bija nopietns kurss. Ligers mani lēnā garā atrādīja Smiļģim,” stāsta Juris Strenga. 

Tā ir narkotika, tā publikas atsauksme

Lai arī mūziku Juris Strenga nav izvēlējies par savu profesiju, viņš atzīst, ka mūzika jebkurā profesijā ir neaizstājama, bet bet par savām daudzajām nodarbēm un interesēm bilst: “Mana nelaime, ka es kā dvīnis (pēc zodiaka) neglābjami esmu raustīts uz visām pusēm, visur kaut ko var izdarīt, kaut ko izdara, pēc tam zaudē interesi un sāk kaut citu. Es pat zīmēt esmu mācījies, pat ne slikti. Bet tas viss tā – vienu dienu tas patīk, otru – tas.” Un aktiera profesija “ļauj izlikties par to, kas nemaz neesi, var aizmaskoties, kas ir vislabāk un ērtāk šajā profesijā. Pamatā Tu nekas īpašs neesi, ka gribētu būt. Ar dūmu aizsegu vari aizsegties Gaujas ievu ziedu smaržā...”.

Attēlā: Juris Strenga Moriartijs iestudējumā "Šerloks Holms" (1979).

Un viņš arī sajutis aktiera profesijas atkarību. “Ja iedod velnam mazo pirkstiņu, visa roka un tu pats esi neglābjami ievilkts šajā purvā – skatuvē. Tā ir narkotika, tā publikas atsauksme, kontakts ar publiku. Vaļā netiek nekādi,” tā Juris Strenga.

Kriminālliteratūra ir laba nodarbe aktierim

Šobrīd aktiera Jura Strengas laiku aizņem ne tikai dārzs, kuru viņš min sarunas sākumā, bet arī grāmatas.

“Lasu un brīžiem daudz. Uz galda stāv astoņas grāmatas, visas iesāktas, kas jāpabeidz, bet nav jau atkal tās pacietības katru pabeigt līdz galam. Lielākā daļa ir angļu valodā. Protams, es viņu nepārvaldu. Nevienu valoda, ko esmu apgrābstījis, nepārvaldu. Tikai tā, lai varu lasīt. Ir autori, ko varu lasīt, ir, ko nevaru. Bet Stīvenu Kingu es lasu. Un tas man ir angļu valodā mājās kādi 20 romāni. Visi no tiem ir izlasīti. Daži no tiem ir brīnišķīgi. Tajā virzienā - kriminālā un šausmu literatūra - es lasu daudz. Ar filozofiskām lietām es nodarbojos jaunībā, kad tas bija aizliegts un to nevajadzēja. Tagad man ir atlikusi tikai bandītu un kriminālliteratūra. To es arī daru, tāpat, ko darīja Luijs Šmits, beidzamā laikā viņš lasīja vācu kriminālromānus. Es no viņa noskatījos. Tā ir ļoti laba nodarbe aktierim, kad viņam nāk 80 vai 90 gadu," stāsta Juris Strenga.

Pats aktieris šobrīd neko nerakstot. “Viss, ko varēju sagrābstīt interesantu un kas bija smieklīgs, esmu uzrakstījis. Nekas klāt nenāk, jo laiks ir ļoti nomācošs. Uz optimismu un jokiem apkārtējā dzīve mani nevelk nemaz. Aprakstīt to, kas ir bēdīgi un skumji. Nav nekādu notikumu, kuri būtu paradoksāli., kas bija padomju laikā. Tur visa dzīve bija paradoksāla. Tagad viss ir plāni un skaidri: nauda ir – ..., nauda nav – ... Viss,” bilst Juris Strenga.