"Kā atmest smēķēšanu un noskriet maratonu?" – šis nav nosaukums kādam reklāmrakstam vai klišejiskai pašpalīdzības grāmatai, bet gan jaunā tēlnieka Oto Holgera Ozoliņa asprātīga refleksija par paša radītiem dzīves izaicinājumiem, kas dabiski pāraug arī mākslas darbos. Ozoliņa jaunākā personālizstāde vēl līdz 2.martam skatāma galerijā „Māksla XO” Rīgā.

Izstāžu zālē mazliet ož pēc sviedriem un sporta zāles. Tā nav nejaušība, jo tēlniekam Oto Holgeram Ozoliņam smarža un jušana izstādēs ir ļoti svarīga.

 „Man likās – vai nu pēc cigaretēm, vai pēc sporta zāles un sporta tērpiem! Iepriekšējā izstādē arī bija tā darva no laivas…”

Personālizstādē pirms gada Rīgas Mākslas telpā Oto Holgers Ozoliņš apmeklētāju acu priekšā gatavoja laivu. Šo izstādi būtiski pieminēt arī tāpēc, ka tās nosaukums „Risinājums neesošai problēmai” trāpīgi raksturo jaunā mākslinieka pieeju: viņš negaida mūzu un iedvesmu, bet apzināti uzstāda sev ambiciozus mērķus (ja vēlaties – problēmas) un ļauj mākslai tapt ceļā uz tiem. Piemēram, pandēmijas laikā Ozoliņš 400 dienas pēc kārtas greba koka karotes. Arī jaunākā izstāde „Kā atmest smēķēšanu un noskriet maratonu?”, kā jau nojaušat, ir personiska.

„Kādā brīdī sapratu, ka man pietrūkst rutīnas. Bērnībā nav bijis tādas konkrētas struktūras, varbūt izņemot trīs pirmos gadus mūzikas skolā, un man laikam tas neapzināti pietrūka… Sāku grebt tās karotes, un kopš tā laika esmu iesējis sevī nepieciešamību sevi katru dienu bišķiņ „močīt”. Ka nevienu dienu nevar palikt visu dienu gultā – ir jāgrebj tā karote! Arī šeit – ir jāiet vai nu skriet, vai uz darbnīcu, kaut kas visu laiku ir jāvelk uz priekšu. Tā ir mana metode, kā es tieku pie idejām. Šajā gadījumā visas idejas, visas skulptūras es izdomāju skrienot. Gatavojoties maratonam, skriešanas laiks ir diezgan liels, un agri vai vēlu es nonācu pie domām par radīšanu.”  

Oto Holgeram Ozoliņam ir 26 gadi; smēķēt viņš sāka pusaudža gados un smēķēja daudz. Par atmešanu bija domājis vairakkārt, bet 2022.gada novembrī viņš nolēma: lai šis mēģinājums nebūtu tāds pats, kā visi iepriekšējie, viena neizdarāma lieta ir jāaizstāj ar citu. Un dienasgrāmatā ierakstīja: „Ir skaidrs, ka patīk smēķēt, bet nepatīk skriet. Vai iespējams izdarīt tā, ka patīk skriet un nepatīk smēķēt? Līdz maratona startam ir tieši pusgads...”

Izstādi mākslinieks veidojis, kā pats ironizē, klišejiskā apļa kompozīcijā – no pēdējās cigaretes līdz noskrieto apavu sekcijai. Mēs apstājamies pie slaidas alumīnija spirāles ar simboliskiem cigaretes filtriem abos galos un nosaukuma „Kaut tā nekad nebeigtos”.

Bet pāreju no pēdējās cigaretes uz pirmo skriešanas dienu simbolizē katram skrējējam labi pazīstamā mūždien piesvīdušo sporta drēbju kolekcija – Oto Holgers Ozoliņš alumīnijā iemūžinājis jaku, bikses, zeķes un cepuri.