Kā piedzīvot vecumu un kā veidot paaudžu savstarpējo komunikāciju? Par to rosina pārdomāt dokumentālās filmas "Mani 80 pavasari" režisore Agnese Laizāne un operators Toms Šķēle, ar kuriem tiekamies Kultūras rondo studijā.

Operators Toms Šķēle gan joko, ka filmu vajadzēja saukt „mani 88 pavasari”. Filma jau saņēmusi Lielo Kristapu par labāko debiju, bet Agnese Laizāne uzsver, ka filmā ir cilvēki, kuri dzīvojuši piepildītu dzīvi.

No 4. aprīļa kinoteātros visā Latvijā būs skatāma režisores Agneses Laizānes debijas dokumentālā filma “Mani 80 pavasari”, kas šogad Nacionālajā kinobalvā “Lielais Kristaps” saņēma balvu kā labākā debijas filma. Tā stāsta par vecumu, dzīves spēku un paaudžu attiecībām, atklājot trīs iedvesmojošu senioru stāstus, kas iedrošina un motivē skatītājus dažādās vecuma grupās.

Dokumentālā filma “Mani 80 pavasari” meklē atbildi uz jautājumu: vai viegli būt vecam un apzināties laika nogriežņa noslēdzošu posmu? Trīs stāsti par vecumu, par senioriem, kas iedvesmo ar jaudīgu dzīvesparu un attieksmi pret dzīvi. Ēvī savos 97 joprojām strādā pie savām skulpturām, Alfons (86) ir aktīvs ballīšu apmeklētājs, bet Ludgarde (86) un Gunārs (85) atzīmē 65 gadu kāzu jubileju. Lai arī viņi nejūtas veci, tomēr ķermeņa novecošana ik pa laikam ir izaicinājums.