Kāpēc Jāni Šteinhaueru, kurš dzīvoja 18. gadsimtā, varam uzskatīt par varoni un kādēļ mūsdienās viņa personībai pievēršam uzmanību? Studijā domubiedri – arhitekts Pēteris Blūms un mūziķe Ilga Reizniece.

31. martā plkst. 17.30 Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) 1. stāva "Klīversalas" telpā notiks pasākums "Izrakt Šteinhaueru". Tā mērķis sarunu, priekšlasījumu un muzikālu priekšnesumu formātā pievērst uzmanību izcilajai, bet nepelnīti aizmirstajai Jāņa Šteinhauera (1705–1779) personībai.

Pēteris Blūms atklāj, ka motīvs pasākumam ir vēsturnieka Gvido Straubes doma no filmas "Šteinhauers un Blūms", ja citām tautām ir lielie varoņi, kam taisa pieminekļus sēdus uz zirga, mums tādu nav. Kā tad rodas šādi varoņi un vai viņi mums ir vajadzīgi?

"Ja mums tie varoņi nav vajadzīgi, varbūt mēs viņus negribam. Ja mēs viņus neradīsim sev, viņi to izdarīt vairs nevar.

Ja man liekas, Ilgai liekas, ka viņš ir varonis [Šteinhauers], un mēs neesam vienīgie, ir jāpieliek zināmas pulēs, lai, pirmkārt, viņu "izraktu", jo viņš atkal slīd atpakaļ tajā kapā, no kura mēs viņu pirms trim gadiem ar kolēģiem, likās, ka esam izcēluši," vērtē Pēteris Blūms. "Tautas atmiņa ir īsa. Šis ir pasākums, kurā mēs mēģināsim viņu "izrakt" un viņam ir jāierāda pelnītā vieta mums un mūsu nākotnē."

Pēteris Blūms ir apkopojis 11 punktusi, kas ir Jāņa Šteinhaera izcilība. Daži no tiem:

• Viņš ir pirmais latviešu politiķis,
• pirmais latviešu muižnieks de facto,
• pirmais cilvēks, kurš sāka ar pilnu prātu un apziņu cīnjties par latviešu nacionālajām tiesībām, turklāt ar juridiskiem līdzekļiem, viens pats pret Rīgas rāti ar visu viņas budžetu. Un šo karu pēc nāves uzvarēja. Viņš bija karavadonis bez karaspēkā. 
• Viņu var uzskatīt par kopdziedāšanas aizsācēju Rīgā, pateicoties viņam un viņai sievai, mums ir Zāļu diena. 
• Viņš bija izcilākais speciālists savā jomā, kas ir kokrūpniecība. Faktiski viņš ir pirmais lielais eiropietis, arī pasaules pilsonis lielā mērā, tāpat kā viņa ģimene.
• Tas ir pirmais latvietis, kas nopirka 16 kvadrātkilometrus zemes un uzdāvināja to hernhūtiešu draudzei, kuru Rīgā viņš vadīja 40 gadus.

Ilgai Reizniecei ir savs stāsts par sastapšanos ar Jāni Šteinhaueru.

"Vienmēr licies, ka latviešu folklora, tie ir lauki. Kas tad Rīgā var būt? Jāmeklē tālāk no Rīgas. Daļa taisnības tam ir. Mīts par to, ka latvieši bijuši vienmēr apspiesti, ka 18. gadsimts bijis visbriesmīgākais, kā arī bija laukos, bet izrādās, Rīgā bija brīvi cilvēki. Un tie brīvie latvieši dzīvoja tur, kur es tagad dzīvoju. Tā ir Pārdaugava, Zunda, Iļģuciems. Man šī vēsture sākās caur šiem ciemiem," stāsta Ilga Reizniece. "Jānis Šteinhauers, to es atklāju, kad mani piespieda "Iļģi" spēlēt Dzegužkalnā. Man tā bija milzīga apgrēcība, jo Jāņi ir laukos, tālu prom no Rīgas. Es meklēju sev attaisnojuma rīkus un uzgāju, ka ir bijis Šteinhauers, kurš ar sievu pulcinājuši visus Pārdaugavas latviešus viņu muižā. (..) Tas, ka es tur esmu, palīdz man sajust. Cilvēks no grāmatas izkāpa un ienāca manā dzīvē."

Pirmais latviešu tautības lieluzņēmējs, politiķis, izglītotājs, muižu un zemes īpašnieks, Rīgas hernhūtiešu kustības vadītājs, cīnītājs par Rīgas latviešu tiesībām – Jāņa Šteinhauera darbības virzieni un vēriens ir apbrīnas vērti un pilnībā maina priekšstatus par latviešu tautības cilvēku dzīvi un iespējām 18. gadsimtā. Viņš bija liela mēroga kokrūpnieks un eksportētājs, Šteinhaueram piederēja muižas un nekustāmie īpašumi, tostarp Spilves pļavas, Fosa sala, Volera muiža, Zasu muiža, Hermeliņa muiža un lielākā daļa Iļģuciema zemju. 40 gadu garumā viņš bija Rīgas, īpaši Pārdaugavas, latviešu sabiedrības līderis, kura iedibinātās tradīcijas, piemēram, Zāļu dienas svinēšana Rīgā, ir dzīvas joprojām – pēc 300 gadiem.

Kaut arī Jāņa Šteinhauera paveiktā ietekmi var atrast joprojām, viņa vārds mūsdienu sabiedrībā paradoksālā kārtā ir mazpazīstams. No pilnīgas aizmirstības tas pamazām tiek izcelts, lielā mērā pateicoties arhitektam un Šteinhauera pētniekam Pēterim Blūmam.