Kantaina zivs vai pūkaina varde jeb igauņu rakstnieces Kersti Kondas grāmata "Varžu ciems"

Vai esat kādreiz redzējuši kantainu zivi vai pūkainu vardi? Stāsts nebūs par jaunākajiem sasniegumiem zinātnes eksperimentu jomā, bet gan par igauņu izdevniecībā „Mediju Ceļš” iznākušo bērnu grāmatu „Varžu ciems”. Atšķirībā no citām reizēm, darbs iznācis divās valodās uzreiz – paralēli latviski un igauniski. Tiekamies ar rakstnieci Kersti Kondu, viņas vīru Ragnaru, dēlu Ranno un tulkotāju Guntaru Godiņu.

Varžu Ciema vismazākā varde ir sīkais, apaļīgais Mīkstulītis. Pēc izskata viņš atgādina bumbiņu. Līdzīgi pārējai dīķa sabiedrībai, Mīkstulītis valkā gaiši zaļu kostīmu, kas uz vēdera ir iedzeltens. Dzīvespriecīgais
Mīkstulītis ir visu mīlulis. Mazais vardulēns vienmēr priecīgi lēkā uz augšu, uz leju un pīkst.

Vardes ielēca savās ūdens mašīniņās, iedarbināja stilbu motoru, nokvākšķināja taurītes, un brauciens varēja sākties. Varžu ciems atrodas mazā dīķītī. Uz lielām ūdensrožu lapām iekārtotajās mājiņās dzīvo daudzas brašas vardes. Tās apciemo lielā, pūkainā draudzene Mincīte. Kaķenītei visu laiku nāk miegs, bet, kad viņa ir nomodā, ar prāmi dodas uz Gliemja kundzes veikalu nopirkt zivis. Vismazākā vardīte Mīkstulītis priecīgi lēkā augšā, lejā. "Kvāā!" viņš iesaucas. "Dodieties kopā ar mani piedzīvojumos!"

Varžu ciems ir Valgā dzīvojošās igauņu autores Kersti Kondas pirmā bērnu grāmata, un, lai to apspriestu, Latvijas Radio studijā esam sapulcējušies raibs pulks: Kersti, viņas vīrs Ragnārs un dēls Ranno, kura balsi dzirdējām šī stāsta sākumā. Ir ieradušās arī pašas vardes, kuras omulīgi iekārtojušās starp studijas mikrofoniem. Un, protams, klātesošs ir arī grāmatas tulkotājs, dzejnieks Guntars Godiņš.

Sarunu sākam ar līdzības izmantošanu: vardes kā ļoti īpatnējas dzīvas būtnes man atsauca atmiņā stāstu par Neglīto Pīlēnu: kaut ko tādu, kas sākotnēji ir savāds un varbūt pat neiederīgs, bet, laikam ejot un iepazīstoties vairāk, arī sākotnēji dīvaina āriene aiz sevis var atklāt skaistumu.