Kāpēc ir vērts redzēt Vilsonu? Iepazīstina Valda Čakare un Zane Radzobe

Par amerikāņu avangarda teātra režisoru, dramaturgu un vizuālo mākslinieku Robertu Vilsonu, kurš mainījis mūsdienu teātra valodu un kura projekts "UBU" būs skatāms arī Latvijā, Kultūras rondo iztaujājam teātra zinātnieces Valdu Čakari un Zani Radzobi.

6. un 7. februārī Rīgā, "Hanzas peronā", izrādīs "UBU" — leģendārā amerikāņu režisora Roberta Vilsona projektu.

"Būtu grēks neskatīties Vilsonu, ja to atved klāt," ir teicis kāds teātra kritiķis. Tāpēc, gaidot izrādi "UBU" Rīgā, nolēmām, ka par Robertu Vilsonu ir jāpastāsta vairāk. Gan par to, ka viņš radīja jaunu teātra valodu, gan kurus darbus, ko sauc par ikoniskiem, un tās nav tikai teātra izrādes, vajadzētu noskatīties.

"Domāju, ka svarīgi ir pateikti, kāpēc Vilsons man liekas gandrīz unikāls. Viņa karjera ir ļoti gara. Viņš ir sācis 70. gados un aktīvi strādājis līdz pat savai nāvei, un visu laiku bijis topā. Tā nenotiek," bilst Zane Radzobe. "Gandrīz 60 gadi mākslā un visu laiku būt vērtīgam, būtiskam un pašā virsotnē — tas ir ļoti neparasti. Līdz ar to Vilsonu var skatīties hrestomātiski, jo ir liels posms, kas ir hrestomātisks postmodernisma piemērs."

"Vilsona laikam arī ir viens no pēdējiem lielajiem, ģeniālajiem režijas teātra pārstāvjiem," turpina Zane Radzobe. "Režisors teātrī nozīmē nevis cilvēku, kas tehniski veido izrādi, bet lielie režisori nāk ar savu unikālu pasaules skatījumu, unikālu estētiku. Iemesls, kāpēc Vilsonu vajag redzēt kaut vai vienu reizi, jo bez Vilsona teātris, kāds tas ir mūsdienās, neeksistētu, jo viņš ļoti daudz ir izmainījis. No otras puses Vilsonu nedrīkst arī kopēt, jo tiklīdz kaut kas izskatās tāpat, bet nav Vilsons, tā ir zādzība. Īsto lietu redzēt ir ļoti svarīgi."

--

Roberts Vilsons ir cilvēks, kurš radījis jaunu teātri. Viņa estētika pilnībā pārveidoja priekšstatus par to, kā domāt skatuvi: gaisma kļuva par aktiera partneri, žests — par jēgu, bet klusums — par frāzi, no kuras nav iespējams novērst skatienu.

"UBU" ir iestudējums, kuru iedvesmojusi revolucionārā Alfrēda Žari luga "Karalis Ubū", kas gadsimtu mijā apvērsusi teātra priekšstatus, kā arī Žoana Miro vizuālais mantojums — mākslinieks daudzkārt atgriezies pie Ubū tēla, radot savas slavenās groteskās figūras.

Vilsona izrādē šī mākslinieciskā pasaule pārtop dzīvajā skatuves glezniecībā: lelles, sirreāli objekti, apzināti groteski tēli — viss atdzīvojas, smejas, biedē un atmasko.

Tas ir alegoriju teātris, kurā komiskais un šausminošais pastāv līdzās. Šeit vara ir mūžīgs balagāns, nežēlība — smieklu otra puse, bet skatītājs — absurda liecinieks, kas pēkšņi kļūst par realitāti.

Ar šo darbu Vilsons runā par to, par ko nedrīkst klusēt: par tirāniju, barbarismu un cilvēka dabu, kas tiecas atkārtot savus visbriesmīgākos lokus.