Tupinām ierakstu ciklu „No paaudzes paaudzē” – šajā reizē par kokli. Kokļu mūzikas dzīve Latvijā ir piesātināta – populāra ir etnogrāfiskā jeb tradicionālā kokle un strauji attīstās arī koncertkokle. Jo plašākas iespējas rodas koklei, jo vairāk top jaundarbu, un komponisti ir ieinteresēti eksperimentēt. Šovasar Dziesmu svētkos kokle skanēs plaši.

19. gadsimta nogalē latviešu nacionālās mūzikas pamatlicējs Jurjānu Andrejs savās ekspedīciju piezīmēs rakstījis – kokles vairs nedzird. Tagad, 27. Vispārējos latviešu dziesmu un 17. Deju svētku priekšvakarā, situācija ir pavisam pretēja – kokles ne tikai dzird, tās piedzīvo atdzimšanu un attīstību un pat paceltas akadēmiskās mūzikas augstumos. Tiesa, muzicēšanas tradīcija laika gaitā radikāli transformējusies: kokle vairs nav tipisks soloinstruments, un arī muzicētājas visbiežāk ir sievietes un meitenes, nevis vīri, kā tas bija senatnē.

Daugmales multifunkcionālā centra zālē notiek kokļu studijas „Dzītari” mēģinājums. Uz skatuves vairāki pusaudži sēž pie koncertkoklēm un atkārto skaņdarbu spēli pirms kāda koncerta. Mēģinājumu vada studijas dibinātāja Inta Rēvolde.

Pēc mēģinājuma sarunājos ar ansambļa koklētājiem – izjautāju viņus par pašu instrumentu un par viņu izvēli spēlēt tieši kokli. Atbildes sākumā ir biklas, jau pēc brīža jaunieši gatavi stāstīt gan par to, cik smagas vai vieglas ir lielās koncertkokles, kas palīdz tās nonest lejā pa kāpnēm un aizvest uz nodarbībām, kādos vieskoncertos ārzemēs viņi bijuši u.tml.

Savukārt studijas vadītāja Inta Rēvolde stāsta, ka „Dzītari” pastāv jau piecus gadus, un būtībā pieaugušo kokļu studijas „Dzītari” atvase. Vispirms studija bērniem izveidota Baldonē. Ideja – arī ārpus mūzikas skolas sistēmas sniegt iespēju iepazīt un apgūt šo instrumentu.

Kopumā studijā „Dzītari” ir 24 koklētāji. Inta Rēvolde stāsta, ka gribētāju būtu vēl vairāk, taču dalībnieku skaitu ierobežo instrumentu pieejamība – koncertkokles nav nopērkamas kādā mūzikas instrumentu veikalā; tās tiek izgatavotas individuāli un, lai sagaidītu savu kārtu, jāstājas garā rindā. Studijā darbojas vairāki māsu pāri, uz abām ir pa vienai koklei, bet tas apgrūtina spēlēšanu ansamblī, un tas nav mazsvarīgi, jo būtiska ir kopā būšana. Taču tagad caur projektu projektiem izdevies pa koklei sagādāt katram dalībniekam – tieši laikā, gatavojoties Dziesmu svētkiem. Tajos piedalīsies arī „Dzītari”; skatēs studija ieguvusi augstu vērtējumu – tikai nedaudz pietrūcis, lai iegūtu augstāko pakāpi, lepojas Inta Rēvolde.

Kokles spēli apgūt akadēmiskā līmenī iespējams Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Tam visu mūžu bija veltījusi kokles pedagoģe un pasniedzēja Māra Vanaga, kura pirms septiņiem gadiem devās mūžībā. Māras Vanagas darbu turpina viņas skolniece docente Anda Eglīte – Mūzikas akadēmijas Kokles un ģitāras klases vadītāja. Māru Vanagu viņa sastapusi dziļā bērnībā, būdama vien aptuveni sešus gadus veca. Māra tad nule kā sākusi strādāt par kokles pasniedzēju un meklējusi audzēkņus, atceras Anda Eglīte.

Iespējams, plašākai publikai tas nav sevišķi pamanāms, bet kokļu mūzikas dzīve ir ļoti aktīva un piesātināta. Starptautiski konkursi, simpoziji, meistarklases sadraudzībā ar radniecīgiem instrumentiem citās valstīs… Studiju noslēguma darbi – kokles koncerti, kuros atskaņo arī citās programmās studējošo jauno mūziķu speciāli šim instrumentam komponētos jaundarbus. Attīstība un izaugsme turpinās, ir pārliecināta docente Eglīte:

Gaidāmajos un ļoti gaidītajos Dziesmu un deju svētkos īpaši koklei sacerēti jaundarbi skanēs arī kokļu lielkoncertā „Laika upe”, kurā, kā plānojuši rīkotāji, kopā spēlēs ap 400 koklētāju. Plānoti arī divi kokļu nakts koncerti un, protams, etnogrāfiskā kokle ir arī tautas mūzikas koncerta neatņemama sastāvdaļa. Šis instruments tagad bauda lielu popularitāti, uzskata Anda Eglīte.

Cik sena ir tā dēvētā etnogrāfiskā kokle un kā no tās atvasināta lielā koncertkokle? To skaidro etnomuzikologs Valdis Muktupāvels, bet vispirms interesējos, ko vispār nozīmē vārds „kokle”. Izrādās – nekāda sakara materiālu, no kura šis instruments darināts.