Krājumā "Neviens tev neticēs" apkopoti stāsti un dzeja par vardarbību ģimenē

„Neviens tev neticēs” – tie ir vārdi, kurus nevajadzētu dzirdēt nevienam, kas cieš no vardarbības ģimenē. Un tomēr tie izskan. Tāpēc šāds simbolisks nosaukums dots arī jaunai dzejas un dokumentālu stāstu grāmatai, kuras pirmsākumi meklējami ģimenes vardarbībai veltītā mākslas projektā „Lietisko pierādījumu muzejs”. Grāmatā apvienoti projektam iesūtītie stāsti ar dzejnieku radītiem darbiem, kopā radot telpu empātijai un solidaritātei un iedrošinot cietušos nekaunēties par piedzīvoto.

Sižeta sākumā skan viens no krājumā iekļautajiem dzejoļiem. To lasa dzejniece Ligija Purinaša, bet nav zināms, vai tas ir viņas vai kāda cita autora darbs. Tas ir apzināts šīs grāmatas princips – autorus pie darbiem neminēt, paskaidro viena no grāmatas redaktorēm Laura Stašāne. Arī viņas ar otru redaktori Lauru Brokāni grāmatas ievadā runā pirmajā personā.

Līdzīgi kā skarbajā vardarbības statistikā, grāmatā „Neviens tev neticēs” gandrīz visiem stāstiem un dzejām ir sievietes balss, bet autoru vidū ir arī divi vīrieši. Tā ir pirmā grāmata latviski, kurā par vardarbību ģimenē runā tik daudz autoru – par partnera vardarbību, par vecāku vardarbību pret bērniem. Tās aizsākumi meklējami pirms trim gadiem teātra festivālā „Homo Novus”, kad dzima mākslas projekts „Lietisko pierādījumu muzejs”. Toreiz muzejs bija iekārtots kādā stilīgā dzīvoklī Rīgā, Avotu ielā.

Savus stāstus projekta dalībnieki stāstīja caur priekšmetiem, ko nevarētu izmantot kā lietiskos pierādījumus tiesā, bet kas bijuši vardarbības liecinieki. Krūzīte, no kuras uzšļākta karsta tēja; atņemtas dzīvokļa atslēgas; kedas, ar kurām bēgt no emocionāli vardarbīgām attiecībām. Uz vannas malas nolikti auskari.

Stāsts par auskariem tagad iekļauts arī grāmatā „Neviens tev neticēs”. Tās ideju aizsāka 24 stundu stāstu lasījumi „Lietisko pierādījumu muzeja” noslēgumā, kas turpinājās gan labdarības maratonā „Dod pieci”, gan pēc gada „Punctum” literatūras festivālā. Toreiz dokumentālo stāstu autores pirmoreiz satikās ar latviešu dzejniekiem, stāsta Laura Stašāne.

Dzejniece Ligija Purinaša lasa vēl vienu no grāmatā iekļautajiem dzejoļiem – varbūt savu, varbūt kāda cita. Viņa grāmatas tapšanā iesaistījās pēc tam, kad literatūras un filozofijas žurnālam „Punctum” iesūtīja savu eseju ar tēmturi #EsArī. Purinaša pati vairākus gadus strādājusi centrā „Marta” Rēzeknē.

Vardarbība ģimenē ir īpaši sarežģīta, jo runa ir par mums tuviem cilvēkiem. Esot šādās attiecībās, ir daudz grūtāk pieņemt faktu, ka esi upuris. Tam līdzi nāk kauns un sevis vainošana, ko varmākas izmanto manipulācijā. Tāpēc citu drosme, stāstot savus stāstus, ir īpaši svarīga.

Grāmata „Neviens tev neticēs” ir starptautisks projekts – tajā apkopoti pieredzes stāsti arī no citām valstīm, kurās viesojies „Lietisko pierādījumu muzejs”, parādot problēmas universālo dabu un – pretēji stereotipiem – klātbūtni visos sabiedrības slāņos. Grāmatu lasīt nav viegli, tomēr spēcinoši, jo tie ir arī drosmes un izraušanās stāsti.

Vairākus gadus strādājot ar ģimenes vardarbības tēmu mākslas projektos, Laura Stašāne šodien secina – lai arī lēni, tomēr lietas pamazām mainās uz labu, sabiedrībā par to runā atklātāk. Un varbūt arī, pateicoties šai dzejas un dokumentālo stāstu grāmatai, vārdus „Neviens tev neticēs” biežāk aizstās vārdi „Es tev ticu”.