Ceļā uz „Spēlmaņu nakts” balvu pasniegšanu 23. novembrī, turpinām tuvāk iepazīt „Gada jaunā skatuves mākslinieka” kategorijas nominantus. Šonedēļ uzmanības centrā divi Valmieras teātra jaunā kursa absolventi. Aizvakar dzirdējām Akselu Aizkalnu, kurš nominēts par Jāzepa lomu izrādē „Jāzeps un viņa brāļi”, šoreiz kārta Krišjānim Strodam, kuru žūrija novērtējusi par Krustiņa lomu izrādē „Pazudušais dēls”.

„Šī loma ir pacēlusi manu un pašapziņu profesionāli, tā es teiktu bez augstprātības, bet es jūtos spējīgs viņu nest, un tā ir laba sajūta,” atzīst aktieris Krišjānis Strods. „Dzīvē? Man vajadzēja aizbraukt apskatīties uz savu mammu tad, kad mēs veidojām šo izrādi, vienkārši apskatīties, vienkārši pasēdēt ar viņu un pārrunāt, un atcerēties vispār, ko tas nozīmē, ka tev ar mammu ir labas attiecības. Lai es varētu iet tajā virzienā, ko piedāvā Blaumanis ar šo dramaturģiju.

Jā, kārtējo reizi bija jāpārskata kaut kādas savas morālās vērtības attiecībā pret tuvākajiem. Kas ir labi.”

„Tā ir ļoti skaista loma, ko nospēlēt jaunam vīrietim. Tāpēc, ka viņa ir godīga, tas viss ir šķietami ļoti saprotams, tanī pat laikā kaut kas ļoti tāls no manis personīgi, bet kaut kas ļoti saprotams,”  Krustiņa lomu vērtē Krišjānis Strods. „Protams, manī bija domas par to, ka šis darbs ir ne vienreiz vien iestudēts un ir daudzi dažādi Krustiņi bijuši. Un tad kāds būs mans Krustiņš? Par to šad tad man sanāca domāt.”

„Tad, kad mēs tam ķērāmies klāt, es tam ķēros klāt bez šīs te aizmugures, kas varbūt vilktos līdzi ar kaut kādu smagumu par to, ka man tagad ir tas Krustiņš, un tas ir jānes, un tā tālāk. Bez tā visa,” turpina aktieris. „Bet es daudz domāju par to, kas ir varonis un kas ir antivaronis, tāpēc ka man sākumā ļoti gribējās turēties pretī tam, ka viņš ir antivaronis un ka cilvēki uz viņu skatās kā uz antivaroni, un es pret to cīnījos pats ar sevi.

Es meklēju to labo, es meklēju to gaišo, jo man gribējās ar šo Krustiņu nest arī kaut kādu gaismu, lai nav tikai rūgtums pēc viņa, bet arī kaut kāda cerība paliek. Vai man tas ir izdevies? Par to lai spriež skatītāji.

Bet es ļoti negribēju viņu pataisīt par visurgājēju, par tādu dragātāju.

Man bija svarīga viņa bērnība, kura ir maz, bet tur man bija daudz vietas manai interpretācijai par to, kas ir viņa bērnība, jo mēs šeit runājam par maksimums divdesmitgadīgu puisi, kas tagad, paskatoties uz ielas, divdesmitgadīgs puisis, viņš ir, ja ne vēl bērns, tad nu drusciņ pāri tam. Un man likās, ka mēs esam pieraduši uz viņu skatīties kā uz pilnīgi nobriedušu jaunu cilvēku, kuram tūlīt ir jāpārņem saimniecība un viņš to negrib. Man šķita svarīgāk tomēr paskatīties uz to, ka nevis viņš varbūt, jā, varbūt negrib, bet kas no viņa tiek prasīts un kā viņš ar to..., kur tad viņš nevar saāķēties ar nevienu? Un tā nebeidzamā protams, notikumu virkne, no kura brīža viņš sākas tāds, kādu mēs viņu tagad redzam uz skatuves?”

Ierakstā uzklausām arī teātra kritiķes Līgas Ulbertes viedokli.