„Atmiņa un domāšana ir subjektīva, selektīva, untumaina, pilnīgi nejauša. Nereti no nozīmīgākajiem notikumiem prāts kā svarīgāko tuvplānā izvirza nejaušu detaļu, nelielu realitātes lausku,” savas jaunākās personālizstādes „Mīklaini kā spogulī” pavadošo domu risina māksliniece Krista Dzudzilo. Galerijā „Daugava” šobrīd aplūkojami šo realitātes lausku atveidojumi uz audekla un betona lējumos.

Iedomājieties ģimenes fotoalbumu, kurā kāds nezināms ļaundaris pa nakti no fotogrāfijām izgriezis te krustmāmiņu, te – vectēvu, vai, piemēram, jauniegādāto automobili, kuru ielenkuši laimīgie saimnieki. Cilvēki stāv blakus tukšumam, bet viņu emocijas, kuras nolasāmas sejā, tālab nemainās un nemazinās. Kristas Dzudzilo personālizstādē „Mīklaini kā spogulī” noticis kas līdzīgs, tikai – palielinātos formātos un glezniecības tehnikā. Izstādē skatāmi mākslinieces personiskā fotoarhīva fragmenti, kuriem nu dota jauna dzīvība, kaut arī attēli ir aplaupīti – katrā no tiem kaut kas ir izņemts laukā un paslēpts.

Gleznu izkārtojumu papildina salocīti, Betonā atlieti audekla kārtojumi, kurus Kristai uzdāvinājis Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Ojārs Pētersons.

"Kad es pabeidzu studijas bakalaura glezniecībā un domāju, ka vairs negleznošu, es iestājos vizuālajā komunikācijā, Ojārs visu laiku, kā jau viņš mēdz to darīt, zīmēs runājot, aicināja mani gleznot," atklāj Krista Dzudzilo. "Bet es turpināju taisīt videoinstalācijas un instalācijas. Man liekas, maģistra pirmā kursa beigās viņš man atnesa tādu lielu miskastes maisu. Viņš teica: Es kārtoja savu darbnīcu un tad kaut ko atnesu tev. To uztveru par dāvanu. Tur iekšā bija viņa audekli, viņa neuzgleznotās gleznas un viņas diezgan ilgi stāvēja man darbnīcā."

"Jo vairāk es uz tām skatījos, jo ārkārtīgi traģiski skaisti skumji man likās tie audeklu kārtojumi. Man sāka tie līdzināties kā tādi pieminekļi neuzgleznotām gleznām.

Tad, kad es izlēmu veidot izstādi, man likās ārkārtīgi būtiski, ka tur ir arī varbūtība par to, ka daudzi darbi var arī nerasties. Es nolēmu izveidot objektus betonā, kas ir arī celtniecības materiāls, par pamatu ņemot šos Ojāra dāvinātos audeklus. Kad es darbnīcā viņus atlēju, ieraudzīju, ka tur iekšā bija ielikta cena no 1986. gada, kas ir trīs gadi pirms manas dzimšanas," turpina Krista Dzudzilo.

Nosaukumam: „Mīklaini kā spogulī” ir divi pirmcēloņi – viens no tiem, izstādes kuratora Tomasa Pārupa alūzija ar Ingmara Bergmana 1961. gadā uzņemto filmu ar tādu pašu nosaukumu, otrs impulss…

"Patiesībā tas nosaukums ir no Pāvila vēstules korintiešiem, un tās ir pirmavots, kāpēc man tas bija būtiski. Man ļoti patīk viens tulkojums, tas teksts vienkārši kaut ko izdara ar mani, ka man viss pēkšņi sāka šķist mīklaini kā spogulī.

Jau ilgu laiku mums ar Reini [Dzudzilo] abiem ir tādas melnas grāmatas, kurās mēs zīmējam idejas vai darbus. Un tad šis teksts visu laiku turpina parādīties. Ir vēl daži teksti, bet tiem vēl acīmredzot ir laiks dzimt," skaidro māksliniece.

Mīklainajā spogulī galerijā „Daugava” ir aicināts ieskatīties ikkatrs līdz 27. martam.