No 9. līdz 16. jūlijam Ludzā uz pasaules latviešu ģimeņu saietu „3x3” sabraukuši gandrīz 400 dalībnieki. Mācīties latvisko dzīvesziņu un stiprināt kopības izjūtu vistālāko ceļu uz Ludzu mērojuši latvieši no Austrālijas, Amerikas un Kanādas. 3x3 kustība radusies pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados Amerikā, un tagad šādas nometnes notiek arī citviet pasaulē, bet liela daļa ārzemēs dzīvojošo latviešu 3x3 vēlas piedzīvot tieši Latvijā.

Dodamies uz Ludzu apciemot nometnes dalībniekus un uzzināt vairāk par nedēļas garumā paredzētajām aktivitātēm.

Ir otrā saieta 3x3 diena. Ludzas vidusskolā kūsā dzīvība. Te iepriekšējā vakarā sabraukuši gandrīz 400 latvieši no visas pasaules. Tikko paēstas brokastis, un nu visi mēģina izlemt, kādā rīta aktivitātē vēlas iesaistīties.

„Šogad esam saplānojuši laiku tā, lai paspētu gan ar bērniem apmeklēt kopā, gan katrs aiziet uz savu nodarbību. Es iešu vārīt alu mākslas skolas pagalmā, sieva ies aust uz amatnieku centru, bērni pētīs Ludzu,” stāsta Jānis Dzimtais no Sēlijas novada. Pērn viņš kopā ar sievu vadīja nodarbības, bet šogad viņi pirmo reizi te ir kā dalībnieki. „Lai dabūtu to kopības sajūtu – to, ka Latvija var būt arī šāda,” iemeslus, kāpēc nometnē atgriezušies arī šogad, min Jāņa sieva Džeina Dzimtā. „Tas ir tik patīkami būt tādā vidē, kur visi ir tik draudzīgi, laipni, atsaucīgi.”

Nometnes dalībnieki atbilstoši savam vecumam un interesēm var izvēlēties kādu no aptuveni 50 dažādām nodarbībām, kas sadalītas trīs cēlienos – rīta, pēcpusdienas un pievakares ievirzēs. Tās vadīs vietējie Ludzas amatu meistari un arī paši nometnes dalībnieki, kas ir dažādu profesiju un nozaru pārstāvji.

„Es iešu uz dzimtas koku ievirzi, jo man jau diez gan liels pašai sataisīts, bet gribu norādes no Ilmāra Meža, kā ko labāk darīt, kur meklēt, kur tālāk rakt, ” saka no rīta pie skolas sastaptā Māra Muktupāvela, kura kopā ar divām meitām un dēlu te ieradusies no Krievijas. „Mēs esam mērojuši tālu ceļu no Sanktpēterburgas caur Rīgu uz šejieni, uz Ludzu. Vīrs šobrīd ir ceļā uz šejieni no Krievijas, viņam bija koncerti. Bijām Dziesmu svētkos un tagad esam šeit. Man vecākā meita piedzima Latvijā, tas ir 16 ar pusi gadus atpakaļ, un tad mēs pārbraucām uz turieni, jo vīrs ir no turienes, un tad mēs kā stārķi pārziemojam tur, kur nākas pārziemot, un pa vasaru esam Latvijā. Man, meitām un dēlam ir divas pases – mēs varam mierīgi ceļot. Un vīram arī ir uzturēšanās atļauja Latvijā.”

Māra Muktupāvela „3x3” nometnē ir jau ceturto reizi. Bērnībā viņa tās apmeklēja ar saviem vecākiem, un nu jau pati ved savus bērnus: „Lai viņi latvietību iegaršo vairāk. Bet viss kārtībā – viņi runā latviski, dzied latviski. Mēs esam no dziedošajām ģimenēm. Vīrs ir krievu tautas mūzikas grupas „Otava Yo” dibinātājs, un es esmu Muktupāvelu dzimtas turpinājums, mēs dziedam to, kas ir sirdī. Kaut arī es jau sen dzīvoju lielāko gada daļu ārpus Latvijas, bet Latvija ir manas mājas – tā vieta, kur es esmu ar saknēm.”

Māras Muktupāvelas meita Agata nometnē ir pirmo reizi, bet uz Latviju brauc katru vasaru. Viņa piedzima Latvijā, bet uzreiz pēc tam kopā ar mammu pārcēlās uz dzīvi Sanktpēterburgā. Latviski viņa runā bez akcenta: „Jo ar mammu mājās mēs runājam latviski un ar tēti krieviski.” Latviju viņa sauc par savu dzimteni:  „Man patīk šeit pavadīt laiku ar savu ģimeni skaistā vietā. Pie Cēsīm mums ir māja,” stāsta Agata.

Ludzas saietu kopā ar saviem bērniem pirmo reizi vada Jolanta un Ansis Bogustovi. Viņi atklāj, ka šogad „3x3” nometnē piedalās 372 cilvēki. „Lielākā daļa, protams, ir no Latvijas, no visām pusēm. Mums ir Kurzeme, Zemgale, Latgale, visi pārstāvēti, bet ir arī no Austrālijas, no Amerikas, no Kanādas, no Īrijas, no Anglijas, Luksemburgas un no Somijas,” stāsta Jolanta Bogustova.

Piecas ģimenes šogad ir ieradušās arī no Krievijas. „Viņi, protams, ir Latvijas pilsoņi, bet nu dzīve ir tā pagriezusies, ka viņiem jādzīvo Krievijā, es teikšu ārprātā. Kā lai notur veselo saprātu? Tad mēs varam varbūt viņus, ja tā var teikt, stabilizēt un spēcināt. Kādreiz taču tas murgs beigsies,” saka Ansis Bogustovs.

 „3x3” kustība radusies astoņdesmitajos gados Amerikā ar mērķi saglabāt latvisko identitāti trimdā, savukārt Latvijā šādas nometnes notiek jau 30 gadus – kopš 1990. gada.