Liepājas teātrī tapis iestudējums "Annes Frankas dienasgrāmata". Režisore tam devusi žanrisko apzīmējumu – vēstules nākotnei  Saruna ar režisori Lauru Grozu un komponisti Annu Fišeri.

“Annei (Agnese Jēkabsone) ir satriecoša balss, kas skan Annas Fišeres mūzikā un ļauj dzirdēt to pusauga meitenes sirds kliedzienu, kuru nav iespējams vārdos aprakstīt dienasgrāmatā.

Visvairāk izrādē mani aizkustina vieta, kur Anne ar māsu un Dāna kundzi skaisti un ar saudzīgi pietāti dzied Hanukas dziesmas un lūgšanas, ivritā pēkšņi ieskanas latviešu valodas akcents.”

Tā savā Facebook kontā par izrādi raksta Lolita Tomsone, Žaņa Lipkes muzeja vadītāja.

"Ideja par Anni Franku man dzīvo jau kādus 10 gadus. Bet ne tādā nozīmē, ka es visu laiku gribēju iestudēt un es visu laiku domāju par iestudēšanas procesu. Es vairāk domāju par to, vienmēr aizķērās doma par cilvēku, kas ir bijis tik maziņš un tik gaišs, vieds savam vecumam. 13 gadus vecs bērns, bez ego, ar savu diezgan stabilu pārliecību," atzīst Laura Groza.

Laura Groza atklāj, ka Annes Frankas fotogrāfija, kas izmantota izrādes vizuālās identitātes materiālos, viņai atgādina sevi tajā vecumā. Šī izrāde par Anni Franku ir daudz iestudēta pasaulē.

"Es domāju, ka tā meitenīte, kas uz mani skatās un smaida tāpat kā es bērnībā, man ar viņu jāiepazīstas līdz galam. Un tad mēs arī nonācām tajā brīdī, kad mainījās repertuāra vienība, vajadzēja iestudēt citu darbu man šobrīd Liepājas teātrī, bet nevarēja dabūt autortiesības. Sapratu - tagad vai nekad. Un, protams, ja nebūtu Agneses, es netaisītu šo darbu. Tu nevari uztaisīt "Anni Franku" bez Annes Frankas, šajā gadījumā bez Agneses," stāsta Laura Groza.

"Man dzīvē sūruma pietiek ar visu, ko mēs uzzinām ikdienā no ziņām. Līdz ar to būtu lieki taisīt vēl vienu tādu drāmu. Pieķēros materiālam tikai tāpēc, ka tas ir stāsts par to, kā cilvēki divu un plus gadus laika periodā atrada kaut kādu izdzīvošanas formulu. Un ticiet man, mēs divu mēnešu laikā, viņu rūpīgi meklējot, varbūt tikai pieskarāmies," bilst Laura Groza.