Brunču mednieks, avantūrists, spēlmanis un gardēdis Džakomo Kazanova līdz mūsu dienām nonācis, pateicoties tikai vienam atmiņu krājumam, bet viņa leģendas plašumus attīstījuši vēlāku laiku rakstnieki, dramaturgi, režisori un aktieri. Režisors Ģirts Šolis un Latvijas Leļļu teātra radošā komanda 14.februārī piedāvā savu versiju par šo mītisko personību – viegli pikantu fantāziju muzikālas marionešu komēdijas formātā.

Džakomo Kazanova bija tikai viens no populārā avantūrista un dēkaiņa vārdiem – tos viņš mainīja pēc esošo apstākļu izdevīguma. Kā tas iespējams, ka dejotāja un aktrises atvase bez televīzijas, preses un interneta palīdzības kļuva par apgaismības laikmeta supervaroni visā Eiropā?

“Mans skatījums saistās ar šo kanonu, ar to, kas tas cilvēks ir un kā viņu vērtē šodien, kādas ir asociācijas, izdzirdot šo vārdu,” savu redzējumu par Kazanovas tēlu jauniestudējuma kontekstā sniedz tā režisors Ģirts Šolis.

Garīdznieks, karavīrs, vijolnieks, bibliotekārs, spiegs, spēlmanis vai varbūt meistarīgs lubeņu rakstnieks… Taču, vai aiz šiem daudzajiem talantiem un salonlauvas ārienes patiesībā neslēpjas pavisam cits cilvēks - jūtīgs un ievainojams?

“Vismaz mūsu interpretācijā uz Kazanovu skatāmies kā uz zīmolu, līdzīgi kā uz Santa Klausu, attiecīgi tur ir tas īpašību kopums un tas, kas uzskaitīts, parada daudzpusīgo personāžu, par kādu savā laikā bija runa,” norāda Šolis

Šolis atzīst, ka skatās uz Kazanovu vairāk kā uz leģendu, kura varoņdarbi laiku pa laikam, pateicoties mutvārdu daiļradei, ir pārmantojuši daudz dažādu cilvēku izdarības, kas viņam lielā mērā tiek piedēvētas.

Izrādes telpas centrā Leļļu teātra Lielajā zālē ir kubs ar atvērtiem sāniem: atsauce gan uz gultu ar baldahīnu, gan spēle ar vēl vienu kvadrātu jau esošā skatuves kvadrāta ietvarā, kuru var pielāgot un apspēlēt atkarībā no dramaturģijas uzstādītajiem stāsta pagrieziena punktiem.

“Ja ir gadījies būt Venēcijā, var redzēt tur tos lielos laukumus un artistisko dzīves veidu un viņi ļoti lepojas ar šo savu leģendu. Arī delartiskās komēdijas maskas un pats Venēcijas karnevāls ir viens no zināmākajiem pasaulē,” bilst Šolis. “Cik man pašam ir bijusi iespēja redzēt itāļu un franču leļļu teātri, visos pamatos tas bijis ielu teātris. Nerunāju par aristokrātisku teātri, kur aicināja uz pilīm,” par iedvesmas avotiem stāsta Šolis.

Par Leļļu teātri tapušo iestudējumu viņš bilst, ka tas ir ziemeļnieciskāks.

“Kas attiecas uz leļļu tehnikām, Latvijā tās tradīcijas ir daudz skopākas. No vienas puses tas ierobežo, no otras - dod brīvas rokas eksperimentēt. Galu galā šis ir liels eksperiments, jo izrāde top performances veidā, iesaistīti labākie mūsu spēki no marionešu vadīšanas viedokļa,” atzīst Šolis.

Šolis stāsta, ka materiālus par Kazanovu pētījuši gan Latvijā, gan Venēcijā, kur atvērts Kazanovas muzejs. Bet izrādās, ka Latvijā var izpētīt vairāk, lai režisors kopā ar aktieriem radītu savu versiju par šo tēlu, tipāžu, ikonu.