Leļļu teātris atgriežas mājās ar iestudējumu "Riekstkodis un žurku ķēniņš"

Pēc divarpus gadiem pagaidu telpās šodien, 15. decembrī, ar pirmizrādi mājās atgriežas Latvijas Leļļu teātris. Vēsturiskā ēka ieguvusi siltu „kažociņu”, drošas konstrukcijas un augstākus Mazās zāles griestus, kas paver vairāk māksliniecisku iespēju. Pa šo laiku arī mainījies teātra vadītājs un divas aktieru trupas apvienojušās vienā – latviski spēlējošā. Leļļu teātris ir apņēmības pilns paplašināt skatītāju amplitūdu un veidot platformu jauno režisoru izaugsmei.

Atjaunotajā teātra ēkā ielūkojās un arī ar pirmās pirmizrādes – „Riekstkodis un žurku ķēniņš” – radošo komandu tikās Māra Rozenberga.

Latvijas Leļļu teātris jau gandrīz kopš saviem pirmsākumiem 20.gadsimta 40.gados mājojis nelielā divstāvu ēkā Rīgā, Krišjāņa Barona ielā iepretim Vērmanes dārzam. Pēdējos divus gadus tā bija apjozta sastatnēm, bet izrādes notika Rīgas Latviešu biedrības namā.

Pirmajā acu uzmetienā pārmaiņas teātra skatītāju daļā nešķiet lielas: košākas sienas, atjaunots parkets, citādi viss kā pierasts. Taču ēka ir pamatīgi mainījusies, stāsta teātra vadītājs Mārtiņš Eihe.

„Renovācija nebija plānota tik liela, sākumā bija paredzēta tikai nosiltināšana. Tikai pēc tam konstatējām, ka augšā nav siju, bet divi kopā sanagloti dēļi; starpstāvos sijas ir sapuvušas… (..) Jā, mājai ir vairāk nekā simt gadu. Bet patiesībā vairāk nekā simt gadu ir pamatiem un pirmajam pusotram metram. Ēka kara laikā ir bijusi nopostīta. Kad bija noņemts apmetums, varēja redzēt, kādās kārtās ir likti ķieģeļi. Tas nozīmē, ka ēka ir lasīta kopā no citu māju gruvešiem, kā jau pēc kara darīja. Mājai ir ļoti interesanta vēsture – te ir bijis gan kinoteātris, gan ziemas zooloģiskais dārzs.”

Pēc renovācijas teātris beidzot ieguvis mūsdienīgas un siltas darba telpas, aktieriem kulisēs vairs nav jāsalst. Skatītājiem redzamākais jaunums ir daudz augstākie Mazās zāles griesti otrajā stāvā. Savukārt Mārtiņa Eihes pieminētā Kamerzāle ir kādreizējā muzeja telpa. Tajā Leļļu teātris iecerējis ko jaunu – izrādes mazuļiem, ieskaitot tos, kas vēl nestaigā. Pirmā pavasarī būs Lienas Šmukstes izrāde „Spilvens”.

Skatītājus, kas uz teātri nāks tūlīt pēc atjaunošanas, Mārtiņš Eihe aicina rēķināties, ka skatītāju zonā ārpus zālēm viss vēl nebūs iekārtots. Tā kā renovācija izrādījās vērienīgāka par sākumā plānoto, visam uzreiz naudas neatlika. Bet teātris pratis defektu pārvērst par efektu.

Renovācijas laikā mainījusies ne vien pati Leļļu teātra ēka, bet arī saturs. Kopš šīs sezonas vairs nenotiek izrādes krievu valodā. Tāpat jaunā valdes locekļa Mārtiņa Eihes vadībā Leļļu teātris nolēmis dot vairāk iespēju jaunajiem pašmāju režisoriem.

Viens no jaunajiem, kam Leļļu teātris uzticējies, ir režisors un horeogrāfs Rūdolfs Gediņš, kura veidotā izrāde „Riekstkodis un žurku ķēniņš” atklās atjaunotās telpas. Iestudēt „Riekstkodi”, kas tik daudziem asociējas ar Pētera Čaikovska baletu, nevis Ernsta Teodora Amadeja Hofmana 19.gadsimta sākumā sarakstīto noveli, ir zināms risks, jo stāsta oriģināls krietni atšķiras no pazīstamā baleta, kas tapa krietni vēlāk.

Rūdolfam Gediņam šī ir pirmā pieredze darbā ar lellēm un Leļļu teātra aktieriem, un viņš aizgūtnēm slavē gan savu komandu – dramaturgu Klāvu Melli, komponistu Lindu Leimani, gaismu mākslinieci Nikolu Suharevu un Kristapu Kramiņu, kurš veidojis gan lelles, gan scenogrāfiju un tērpus, - gan leļļu teātra aktierus. Mēģinājuma starpbrīdī satieku divus no viņiem: Anriju Sirmo, kurš Leļļu teātrī ir jau 13 gadus, un Mārtiņu Gaili, kuram pēc studijām šī ir pirmā izrāde.

Nākamās pirmizrādes Leļļu teātrī būs janvārī – „Sibīrijas haiku” Valtera Sīļa režijā, kas veidota interesantā un arī sarežģītā papīra animācijas tehnikā, un Edgara Kaufelda un Ances Muižnieces „Sivēnam pa pēdām”. Šī izrāde domāta tā vecuma bērniem, kuri jau vēlas ieskatīties aizkulisēs un redzēt, kā top teātris. Teātra vadītājs Mārtiņš Eihe pavasarī iestudēs izrādi pusaudžiem un viņu vecākiem pēc Jāņa Joņeva grāmatas „Jelgava 94”, bet kā stabila vērtība repertuārā paliks arī izrāde „…un atkal Pifs”, kas nesen nosvinēja 40.gadadienu. Teātris cer, ka tā sagaidīs arī savu piecdesmitgadi.