Prieks apaugļo, bet skumjas dzemdē”, Kultūras Rondo studijā šodien atzina dzejnieks Leons Briedis, iepazīstinot klausītājus ar jaunāko dzejoļu krājumu „Oktāvas”. Sarunā atzīstot, ka viņa iedvesmas avoti ir daba, sapņi un mīlestība. Sapņi gan esot vecišķāki un rimtāki, bet jūtas raisās dabiskākas un vienkāršākas, ne primitīvākas. Dzejnieks ir subjektivitāte, kuram nemitīgi jāstrādā pašam ar savu dvēseli.

Leons Briedis vienmēr ir plaši un daudzveidīgi izmantojis tās iespējas, ko dod poētikas pārzināšana un profesionālā prasme. Šogad „Kultūras Rondo”jau stāstījām par grafiskās dzejas paraugu „Mariagrammas”. Laba skola dažādu formu apguvei ir bijusi aktīvā un daudzveidīgā spāņu, itāļu un rumāņu klasiķu atdzejošana, kas prasījusi labi pārzināt dzejas tehniku. Šodien latviešu dzejā gaužām reti ir sastopami darbi, kas rakstīti klasiskajās dzejas formās, tāpēc Leona Brieža jaunā grāmata „Oktāvas” ir ievērības cienīgs notikums, kas parāda plašu poētikas arsenālu. Tā dzejoļu krājuma priekšvārdā par Leonu Briedi sacījis Gundars Godiņš, raksturojot arī pašu dzejas formu. Oktāva parādījās Renesanses laika itāļu dzejā. Oktāva, kas sastāvēja no astoņām vienpadsmit zilbju rindām ar sievišķajām atskaņām. Eiropā oktāvai mēdz būt dažādi pantmēri un dažādas atskaņas, tomēr klasiskā Eiropas oktāva tiek rakstīta sillabotoniskās vārsmošanas sistēmā piecpēdu vai sešpēdu jambā, kur vīrišķās atskaņas mijas ar sievišķajām, veidojot sekojošu atskaņu struktūru – abababcc. Arī Leons Briedis priekšroku devis šim Eiropā tik pazīstamajam oktāvas variantam, kas labi atbilst latviešu valodas struktūrai. Leons Briedis grāmatā „Oktāvas” reabilitē senu klasisku formu, vienlaikus pierādīdams, ka lieliski pārvalda dzejas tehniku, jo striktā pantā spēj spilgti atklāt individuāla pārdzīvojuma un domāšanas savdabīgo pasauli. Par oktāvām dzejā, mūzikā un dzīvē Kultūras Rondo sarunā ar dzejnieku Leonu Briedi.