Dailes teātrī nupat pirmizrādi piedzīvojusi daudz apspriestā amerikāņu aktiera un režisora Džona Malkoviča iestudētā Toma Stoparda luga “Leopoldštate” – stāsts par kādas ebreju dzimtas likteni 20.gadsimta Vīnē teju pusgadsimta garumā un ne tikai par to.

Notikums ārpus ierastā, kur galvenais magnēts neapšaubāmi bija amerikāņu aktieris un režisors Džons Malkovičs. Un tas ir saprotami, jo tik starptautiski atpazīstamas un pasaulē pieprasītas kino un teātra zvaigznes Latvijā neiestudē bieži. Tādēļ, iespējams, vienai daļai pirmizrādes skatītāju lielākā interese un pat varbūt statusa lieta bija “redzēt Malkoviču” – ne velti pieņemšanā pēc pirmizrādes teātra direktors Juris Žagars bija spiests pat aicinātajiem viesiem sākumā lūgt, lai ciena režisora privātumu un šovakar nelūdz viņam taisīt nemitīgus selfijus.

Bet pati izrāde. “Leopoldštate” ir britu dramaturga Toma Stoparda jaunākā luga, kurā viņš sev neraksturīgi ir ielicis arī daudz ko pats no sevis, un to varētu saukt arī par daļēji autobiogrāfisku darbu. Un tā ir būtiska atkāpe, lai palīdzētu labāk saprast viņa motivāciju mūža nogalē radīt tādu lugu kā “Leopoldštati”.

Toms Stopards, kuram pašlaik ir 86 gadi, nepiedzima kā brits un arī ne kā Toms Stopards, bet gan kā ebreju zēns Tomašs Štrauslers Zlinā, tagadējā Čehijā. Viņam ar ģimeni laimējās pamest Eiropu vēl pirms Otrā pasaules kara, tomēr viņa tēvs karā gāja bojā, kad zēnam bija tikai četri gadi, un vēlāk viņa māte apprecējās ar britu armijas majoru Kenetu Stopardu. Lielbritānijā Toms nonāca astoņu gadu vecumā, un kā pats vēlāk intervijās stāstījis, kļuva par visīstāko britu zēnu, kurš līdz pat pusmūžam sevišķi neinteresējās par savu vēsturi un kuram tas, ka viņš ir ebrejs, bija tikai “tāds jancīgs fakts par mani”.

Būdams vairāk nekā 80 gadus vecs, Toms Stopards uzraksta “Leopoldštati”, kura tiek iestudēta Vestendā 2020.gada sākumā un tajā pašā gadā iegūst Olivjē balvu par labāko jauno lugu. Pats Stopards izteicies, ka tā varētu būt viņa labākā luga. Par “Leopoldštati” sauc Vīnes veco ebreju kvartālu, un īsti Stopardiskā garā lugas darbība tur nenotiek. Taču tā notiek Vīnē, smalkajā pilsētas daļā, un stāsta par kādas ebreju dzimtas likteņiem laikā no 1899. līdz 1955.gadam. Tas nozīmē, ka šajās trīs skatuves stundās mēs piedzīvojam vairākas dzimtas paaudzes, divus pasaules karus un genocīdu. Un apjausmu, ka šis nav stāsts tikai par ebrejiem un viņu traģisko likteni, bet gan vispārcilvēcisks vēstījums par mazas tautas izdzīvošanu laikā, kad pasaule apkārt jūk prātā, par naivu pašpārliecinātību un neiespējamām izvēlēm.

Pat, ja jūs visu izrādi pavadīsiet, mēģinot izsekot daudzajiem tēliem, paaudžu maiņām, utt., jo izrādē piedalās 33 aktieri, tostarp 9 bērni, par ko arī Stopards lugā daudz joko – izrādes beigās kļūst skaidrs, ka tas viss patiesībā nemaz nav tik svarīgi. Ir daudz lielākas un arī daudziem no mums personiskas tēmas, ar ko sabalsojas šīs Vīnes ebreju ģimenes stāsts, un par tām gribas domāt arī pēc izrādes.

To apliecina arī pēc izrādes uzrunātie skatītāji.