“Lustrum” - filma par bijušās VDK darbības metodēm 80. gados un 90. gadu sākumā

Studijā „Mistrus Media” programmā "Latvijas filmas Latvijas simtgadei" tapusi filma “Lustrum” par VDK darbības metodēm Latvijā. Kultūras Rondo studijā par filmu pārrunājam ar scenārija autori Sanitu Jembergu un režisoru Gintu Grūbi.

Filma stāsta par bijušās Valsts drošības komitejas darbības metodēm 80.  gados un 90. gadu sākumā, liekot izprast padomju totalitāro sistēmu, kas  vēl aizvien liek analizēt, melot,  nožēlot, atzīties, taisnoties vai skaidrot simtiem Latvijas inteliģences pārstāvju.

„Ja filmas iznākšana radīs jaunus ziņu virsrakstu, ka tas un tas ir iznācis no maisa, tad tā filma nav sasniegusi savu mērķi. tad esam kaut nepareizi izdarījušu. Tas nebija mērķis un tam neredzu jēgu. Tad labāk būtu šos maisus iznīcināt, ja nevaram par šiem jautājumiem veidot atklātu publisku sarunu,” uzskata Gints Grūbe.

1991. gadā puča laikā tika pārņemta daļa no VDK arhīviem Latvijā, tostarp arī vairāk nekā 4300 aktīvo aģentu kartotēka. Vairākus gadu desmitus tās publicēšanu vilcināja, līdz pirms četriem gadiem politiķi nolēma līdz 2018.gadam uzdot vēsturniekiem arhīvus izpētīt un tad publiskot.

„Ir vēl vairāk jautājumu, nekā brīdi, kad sākām, iespējams tāpēc, ka lustrācija nenotika 90.gadu sākumā, kas bija Jāņa Rukšāna ideja Tautas Frontē. Mēs samudžinājām to jautājumu tik tālu, ka tagad ne tikai risināsim faktoloģiskus jautājumus, bet dabūsim arī risināt lustrācijas procesā daudzas psiholoģiska rakstura problēmas un jautājumus, kas radušies nenotikušās lustrācijas dēļ,” tagad, kad filma ir izveidota, par tās veidošanu stāsta Gints Grūbe. „Tāpēc domāju, kaut kādā ziņā, mēs  runājoties ar filmas varoņiem, kļuvām par tādiem kā daļu no fiktīva psihoterapijas procesa.”

"Manam bērnam, kurš vēl nav pusaudzis, nav skaidrs, kā varēja eksistēt tāda sistēma, no kā jābaidās. Kad filmā Georgrs Andrejevs stāsta, kā skolā tevi nobiedē līdz nāvei, saproti, ka tavs pienākums ir mēģināt izskaidro stāstu, kas bija čeka padomju savienībā un kādi bija tās uzdevumi.

Ir  tik viegli brīvībā dzīvojot aizmirst, ar kādām metodēm pakļāva, salauza un no kā jāsargās tīri profilaktiski," norāda Sanita Jemberga, skaidrojot, kāpēc šāda filma nepieciešamā.

„Uzstādījums kļuva skaidrs, kad ar Sanitu sākām braukt un runāt ar cilvēkiem. Mani tas atgrieza laikos, kad veidoju raidījumu „Vakara intervija” un runājos ar cilvēkiem. Sapratu, ka iespējams par šo tēmu runāt un nonākt līdz kaut kādam punktam, kurā cilvēks jau iepriekš ir izdomājis, ka kāds ar viņu par šiem jautājumiem kaut dzīvē runās," atzīst Gints Grūbe.

„Ekrāns brīnišķīgi rāda, kurš runā taisnību, kurš melo. Vai nesaka taisnību līdz galam. Šis bija grūtais uzdevums man kā cilvēkam, kas pats par sevi ir "naglotājs" un samērā kareivīgs, sēdēt un meklēt: nē mēs zinām, ka bija tā. Lustrācijas būtība ir ļaut atzīties, ļaut izstāstīt. Ja kāds man  pēc filmas saka, es ticu bijušajiem čekistiem, tad man ir jautājums, vai tas cilvēks tiešām ir klausījies, ko viņi saka. Viņi brīnišķīgi zina, ka tikai viņi un viņu aģenti patiesības turētāji šajā gadījumā. Viņi zina, ko viņi ir darījuši," skaidro Sanita Jemberga.

Runājot par gaidāmo čekas maisu atvēršanu, Gints Grūbe norāda, ka svarīga loma būs sabiedriskajiem medijiem , neatkarīgie medijiem, "kam jābūt  par būtisku aktieri tālākā lustrācijas procesā, turpinot sarunu un konteksta skaidrojumu. Sevišķi situācija, ka nav institūcijas, kas varēs sniegt skaidrojumu, kad būs pieejami uzvārdi un segvārdi".

Lustrācija (lustrum) bija viens no valsts pārvaldes principiem Romas impērijā, kas noteica, ka, mainoties valsts pārvaldei, iepriekšējās varas pārstāvji ceremoniāli atzīstas visos grēkos un zvēr uzticību jaunajai varai.