LSM ziņās: Kā zināt, ka esi īstajā vietā? «Spēlmaņu nakts» nominante Madara Viļčuka

Turpinām iepazīstināt ar jaunajiem skatuves māksliniekiem, "Spēlmaņu nakts" balvas pretendentiem. Tiekamies ar Dailes teātra jauno aktrisi Madaru Viļčuku. Aktrises gaitas viņa iesākusi Jūrmalas amatierteātrī, studējusi Liepājas Universitātē, aktiermākslu apgūstot Liepājas teātra 8.studijā. Madara jau gadu ir Dailes teātra aktrise. Balvai izvirzīta par Rozas lomu Dailes teātra izrādē „Wintera stāsts”, kurā aktrisei sarežģīts uzdevums – eksistēt striktos ierobežojumos.

Ieklausīsimies arī teātra kritiķes Henrietas Verhoustinskas vērtējumā.

"Kad es uzzināju, ka esmu nominēta tieši par šo lomu, es biju šausmīgi izbrīnīta. Jo 90 procentus mana skatuves laika es uz skatuves atrodos lielā plīša maskā. Tātad ir atņemts tas instruments, ar kuru mēs parasti komunicējam savā starpā vispār kā cilvēki un it īpaši kā aktieri. Man nav sejas, man nav acu, ar kuru palīdzību tu vari kaut ko pateikt un pavēstīt. Un ķermenis ir ļoti svarīgs aktiera instruments, manā varbūt līdz šim darbā pat vissvarīgākais," atklāj Madara Viļčuka.

"Šajā izrādē man ir jādzīvo noteiktos rāmjos un noteikumos. Un arī kaut kāda ķermeniskā valoda man ir atņemta. Un es biju ļoti izbrīnīta, ka tieši par šo lomu mani nominēja kā jauno mākslinieku. Man pašai likās, ka es dzīvoju ļoti tādos striktos ierobežojumos tajā izrādē un aktieriski daru mazāk varbūt nekā citās izrādēs."

"Manas varones attīstība notiek pārsvarā videospēlē. Un ko tas nozīmē aktierim? Tas nozīmē, ka ir ļoti konkrēti noteikumi, kuros tavs ķermenis strādā, tās ir atstrādātas kustības, kustības kvalitāte, kurā tu dzīvo, tu nevari sadzīviski kaut kādu tekstu izlaist cauri savam ķermenim," turpina Madara Viļčuka.

"Mēs pat vairāk strādājām ar to, lai nevis izdzīvotu to tekstu un sadzīvotu ar to, kas ir rakstīts, to situāciju, bet pat slēgtu ārā, jo ķermenis jau tev strādā pats, viņš jūt un iet, un ir kaut kādi impulsi, bet viņi visi tev ir jāapslāpē. Emociju tev ir jāsaglabā, tāda domas gaita arī, bet tu nedrīksti ļaut savam ķermenim iet līdzi, tam visam ir jānotiek ļoti kā iekšā sevī. Tas bija ļoti liels izaicinājums, tāds tehnisks tīri, jo psiholoģiskajam žestam tur nav vietas, un izrādes laikā es arī neredzu savus partnerus, un es pat neredzu, kur es īsti eju un atrodos, nu, tur bija jāslēdz citas maņas. Jā, tā bija ļoti interesanta pieredze."