Maija dziedājumi jeb dziesmas un lūgšanas pavasara novakarēs pie ceļmalu krucufiksiem, kas veltītas Dievmātei Marijai, ir kļuvusi par neatņemu katoļticīgās tautas reliģijas praksi maija mēnesī jau vairākus gadsimtus. Šī tradīcija, pārmantota no paaudzes paaudzē, joprojām ir dzīva Latgalē un ir šī novada neatņemama nemateriālās kultūras sastāvdaļa.

Spītējot saules svelmei, lietum vai vēja brāzmām Rēzeknes novada Nautrēnu pagasta Rogovkas iedzīvotāji ikkatru maija mēneša novakaru pulcējas pie krusta Nautrēnu (Rogovkas) Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīcas dārzā, lai kopīgi dziedot lūgtos.

„Tas mums iegājies, ka tā vajag, tas ir par godu Dievmātei  un liekas, ka aizejot mājās paliek vieglāk. Man tas dod enerģiju, spēku un es ar lielāko prieku nāku lūgt Dievu. Dziedāt ļoti patīk,” stāsta šī savdabīgā, Latgalē raksturīgā garīgā rituāla dalībnieces Nellija un Irēna, uzsverot, ka pat laikapstākļi neietekmē ikvakara Dievmātes godināšanu.

„Ja ir ļoti liels pērkons, es apzvanu visus un saku, ka šodien lūgšanu nebūs. Bet esam dziedājušas zem zvanenīcas jumtiņa, nekas netraucē, nu vienīgi pērkons, tad gan mājās lūdzamies,” turpina sievietes.

Šādu kopā pulcēšanos, dziedāšanu un lūgšanos Jaunavas Marijas godam pie brīvdabas krusta ļaudis Latgalē sauc par „dzīduošonu pi krysta”. Tā ir tradīcija, kas pārmantota no paaudzes paaudzē un izpildāma visu maija mēnesi katru vakaru, citviet – retāk, norāda zinātniece Angelika Juško-Štekele.

„Krusta vai maija dziedājumu tradīcija ir specifiska katram novadam vai katram krustam, dziedātāji dziedāja tādas dziesmas, kas viņiem šķita saistošas un sevišķi Marijas godam veltītas, tādas dziesmas, kas vienmēr tika dziedātas, piemēram, slavenā „Sveika, Jiuras zvaigzne” vai vienmēr kā pēdējo vajadzēja nodziedāt dziesmu „Lobō nakts, o Jezu” un pēc šī dziesmas, tika uzskatīts, ka cilvēks nekur vairāk nedrīkst iet ne uz kādu tikšanos, viņam vajadzēja iet mājās. Lūgšanas arī tika skaitītas, vispopulārākā bija litānija Marijas godam, rožukronis, trīs pātari, kuri obligāti bija jāskaita,” skaidro Angelika Juško-Štekele.