Aptuveni 3000 gleznu, studiju un zīmējumu pēc mākslinieka nāves piedzīvojuši pretrunīgas interpretācijas un paradoksālus pieņēmumus, kas talantīgo gleznotāju uznesa gan atzīšanas virsotnē, gan nogrūda pilnīga nolieguma bedrē. Stāsts par Vilhelma Purvīša pēdējo skolnieku Miervaldi Ķemeru, Ojāra Spārīša un Signes Irbes grāmatā un raidījumā Kultūras rondo.

Mācītājam un māksliniekam, Vilhelma Purvīša Dabasskatu darbnīcas absolventam un meistara uzticības personai Miervaldim Ķemeram (1902–1980) bija lemts garš, radoši intensīvs, taču nenovērtēts un publiski neatzīts mūžs, jo padomju režīma apstākļos viņš saglabāja uzticību abām sava mūža galvenajām izvēlēm – kalpot Dievam un kalpot mākslai.

Ķemera atstātais mantojums – aptuveni 3000 gleznu, studiju un zīmējumu – pēc mākslinieka nāves piedzīvojis pretrunīgas interpretācijas un paradoksālus pieņēmumus, kas talantīgo gleznotāju uznesa gan atzīšanas virsotnē, gan nogrūda pilnīga nolieguma bedrē, padarot par sava likteņa ķīlnieku.

Grāmata ļauj izsekot mazzināmā ainavista biogrāfijas līkločiem un dod ieskatu viņa radītajos mākslas darbos no trim atšķirīgiem viedokļiem. Mākslas vēsturnieks Ojārs Spārītis, kurš personiski iepazina Miervaldi Ķemeru viņa mūža nogalē un vēl padomju režīma apstākļos, mēģināja panākt kaut daļēju mākslinieka atzīšanu, skaidro gleznotāja dzīves un mākslas peripetijas laikmeta ietvarā.

Mākslas vēsturniece Signe Irbe padziļināti pētījusi ainavista biogrāfiju un daiļradi, balstoties uz vēstures avotiem un mākslas darbu analīzi. Savukārt autobiogrāfiskajās piezīmēs Ķemers bez starpniekiem pats izstāsta savu dzīvi.

Izdevums ir veltījums Miervalža Ķemera 120 un viņa skolotāja Vilhelma Purvīša 150 gadu jubilejas atcerei.