Vēl dažas dienas Mazirbē jūras krastā ir aplūkojami mākslas objekti multimediālā projektā „Durvis”. Ko simbolizē durvis? Kādu maģisku spēku sevī slēpj klusais Līvu krasts? Ko nozīmē radīt mākslu sinerģijā ar dabu? Un – kā var nodibināt attiecības ar kuratoru, kurš nav cilvēks? Kultūras rondo par tradīciju, kurā labi sajūtama mākslas un dabas klātesamība, un procesu, kurš  labvēlīgi ietekmē klātesošos, saruna ar māksliniekiem Daini Punduru un Reini Dzudzilo un idejas autori Unu Meistari.

Kultūras portāla "Arterritory.com" veidotais multimediālais projekts „Durvis” ir sinerģisks mākslas un dabas stāsts, kura konceptuālais izejas punkts un viens no centrālajiem tēliem ir ilggadējā līvu tradīciju kopēja Daiņa Stalta reiz atrastās senās rijas durvis. Simbols un tēls, kas 1989. gadā Smitsona rīkotajā Tautas dzīves festivālā Vašingtonā reprezentēja Latviju un vēstīja mazas nācijas pie Baltijas jūras stāstu.

Vairākus gadus pavadījušas Daiņa Stalta meitas Julgī Staltes mājās Košragā, durvis atkal ir atvērušās un atgriezušās publiskajā telpā – kā aicinājums uz sadarbību, savu sakņu un sevis apzināšanos kopējā dzīvās un nedzīvās dabas audumā.

Kā totēms, kas glabā gadsimtu ilgos uzslāņojumus – pieskārienus, emocijas, vibrācijas, sajūtas, notikumus – tās iekļautas mākslinieka Reiņa Dzudzilo veidotajā objektā, kur tās kļūst par mītisku dominanti skulpturālā diptihā. Viena tā daļa iegūlusi Saulrieta koncertu skatuves teritorijā Mazirbē, kur gaisā levitējošās senās rijas durvis aicinoši var atvērties un arī aizvērties – viss atkarīgs no Vēja mātes ceļiem un elpas plūsmas.

Savukārt otra objekta daļa, kas meklējama jūras malā, izaicina ar savu šķietamo laikmetīgo vienkāršību, skaidrību un vienlaikus absurda žestu – liekot sadurties divām ceļa zīmēm – divām bultām, veidojot nepārprotamu norādi uz bezgalīgu nepārtrauktību, turpinājumu, piedāvājumu transformācijai, izvēlei un brīvībai.