Nams Lāčplēša ielā 25. Stāsts gan par pagātnes liecībām - ēkas fizisko un arī radošo vēsturi, gan par tālākredzējumu, atjaunojot ēku Jaunajam Rīgas teātrim. Kultūras Rondo saruna ar arhitekti Zaigu Gaili un Jāni Lejnieku. Ielūkojamies arī Latvijas Radio arhīva ierakstus.

Kā kristāla lodē gribētos ieskatīties un zināt, kad atkal varēsim ieiet Lāčplēša ielas 25 namā un būt liecinieki kādai jaunai un jaudīgai Jaunā Rīgas teātra izrādei. Pat trim izrādēm, jo būs trīs zāles. Un kā tur izskatīsies - kas būs no jauna, kas palicis no vecā?

Kāds unikāls atradums – laika kapsula no laika, kad šis nams 1901. gadā būvēts kā Latviešu amatnieku palīdzības biedrības nams, mūs iedvesmoja no jauna ieskatīties nama vēsturē. Kas bija, kas ir, kas būs…

Šis raidījums tapis, gan rokoties Latvijas Radio arhīvos, gan kopā ar arhitekti Zaigu Gaili pētot senas kartes un jauno maketu. Bez kapsulas teātra ēkā izdevies atrast vēl ko unikālu.

Unikāls atradums – tā par kapsulu, ko martā atrada Jaunā Rīgas teātra būvlaukumā, dzirdēsim sakām daudzkārt.Veicot JRT ēkas pagrabstāva izbūvi, būvlaukumā Lāčplēša ielā 25 tika atrasta kapsula. Ko pirms vairāk nekā 100 gadiem nama cēlāji vēlējušies vēstījumā nodot nākamajām paaudzēm, uzzinājām 12.martā, kad kapsula tiek atvērta. Laima Slava bija starp tiem, kas pirmie ieraudzīja kapsulas saturu.

Arhitekte Zaiga Gaile („Zaigas Gailes Birojs un Partneri” ir autori Jaunā Rīgas teātra rekonstrukcijas projekta autori) raksturo laiku 19.-20. gadsimta mijā, kad Rīgā zvaigžņu stāvoklis bijis īpaši labvēlīgs – te pilsētas galva ir Džordžs Armidsteds, pilsētas arhitekts – Reinholds Šmēlings, Rīgas galvenais inženieris ir Gustavs Ādolfs Akte, bet Rīgas dārzu un parku arhitekts Georgs Kūfalts. Tas ir laiks, kad apmēram 12 gadu laikā uzbūvēja visu mūsdienu Rīgu, arī namu tagadējā Lāčplēša ielā 25. Tas šķiet neaptverami.

Savukārt lai pasekotu šī nama revolucionārajiem likteņiem, var palasīt gan Augusta Deglava „Rīgu”, gan Linarda Laicena „Kliedzošos korpusus”, kur atsauces uz mītiņiem un sapulces Romanova ielā 25, bet ēkas radošajos likteņos palīdzēs orientēties teātra pētniece Rita Rotkale kādā sarunā ar manu kolēģi Rutu Rikši.

Atrastā „laika kapsula”, protams, ne tikai ir interesanta ar vēstījumu par laiku, kad nams celts, bet arī uzdod jautājumu, kāds varētu būt mūsdienu vēstījums, mūsu „laika kapsula”. Stāsta Zaiga Gaile. Ir jau izgatavota jauna kapsula, bet ko vēstīt nākamajām paaudzēm? Režisoram Alvim Hermanim bijusi doma, ka aktieri raksta vēstuli par šo laiku, kad ir Covid, kad teātri nevar spēlēt.

Ko tad svarīgu varam pateikt par savu laiku, kā tajā dzīvojam un par ko domājam. Taču svarīgi, lai tinte neizplūstu, jāraksta ar zīmuli. 'Sī piebilde tiem, kuri rakstīs…

Bet pirms rekonstrukcijas aktieris Gundars Āboliņš bija ar mieru arī Kultūras Rondo izvadāt pa teātra ēkas pagrabiem un stāviem, tas notika 2017. gada maijā.

Aktieru stāstus varētu klausīties vēl un vēl, bet šoreiz vairāk domājam par arhitektūru, pārbūvēm un dizainu. Dailes teātra simtgades grāmatā ir īpaša nodaļa „Teātra ēkas”, kuras autors ir Jānis Lejnieks. Tāpēc uzrunāju arī viņu Lāčplēša ielas 25 ēkas jeb „Vecās Dailītes” sakarā.

Bet, protams, teātra sirds ir skatuve un, kad ēkā vēl varēja ieiet un paskatīties uz skatuvi, tad to lūdzām novērtēt scenogrāfam Andrim Freibergam.

Līdz brīdim, kad scenogrāfiem atkal būs ļauts uzburt savas izrādes telpu vēl jāpagaida, bet darbi turpinās, rūpīgi saudzējot seno un liekot klāt jauno. Zaiga Gaile stāsta par seno nama plānojumu. Un arī par vēl kādu unikālu atradumu – parketu, kas bijis kādreizējā 3.stāva sarīkojumu zālē.

Atgriežoties pirmsrekonstrukcijas ekskursijā – Gundara Āboliņa stāsts Smiļģa kabinetā – ar ļoti svarīgu frāzi – kad pazūd leģenda- lieta kļūst par krāmu.

Viss būs – saka arhitekte Zaiga Gaile un gribas ticēt, ka būs ne tikai māja, bet būs teātris ar jaunu radošu sākumu. Un skatītāji, kuri nāks un jutīs, domās, maldīsies, strīdēsies… Būs viss, kā teātrī.