Lomu spēles, sajauktas identitātes un fantāzijas par nogalināšanu, iekāri un  varaskāri izspēlē māsas Solanža un Klēra Žana Ženē lugā ”Kalpones”, kuru Dailes teātrī iestudējis Viesturs Meikšāns. Par nepiepildītajām ilgām un bīstamo spēli Kultūras Rondo studijā pārrunājam ar aktrisēm Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu un Ievu Segliņu, kuras izrādē atveido māsas. Savukārt kundzes lomā Rēzija Kalniņa.

„Daudz runājām, ka tā ir sava veida drāmas terapija. Jo nežēlīgāk tu iesi cauri apstākļiem, kas ar tevi kādreiz notikuši, var būt lielāka iespēja, ka tu no tā atbrīvosies,” izrādi raksturo Ieva Segliņa.

„Tas ir psihoterapijas veids, kā cilvēki mēģina atbrīvoties no sevis, savām traumām, izspēlējot dzīves situācijas vai tēlus no savas dzīves, vai iejūtoties savas mātes lomā, brāļa vai māsas. Šajā gadījumā tā ir kundze, kuru kalpones izspēlē, tādā veidā mēģinot atrast sevi, pieņemt sevi,” uzskata Ilze Ķuzule-Skrastiņa. "Ženē ir nežēlīgs autors, viņš ir nežēlīgs pret sevi, saviem tēliem, tā mazohisma un sadomazohisma deva ir liela."

Segliņa atklāj, ka Žans Ženē pats par šo lugu teicis, ka tā ir sava veida atbrīvošanās. Tālāk nepaskaidrojot.

„Vari atsperties no tā, kas mūsu gadījumā ir tā atbrīvošanās,” atzīst Segliņa.

„Kad uzzināju, ka būs šī izrāde un pie Viestura [Meikšāna], biju ļoti ieintriģēta, izklausījās ļoti daudzsološi. Varētu teikt, ka es šo iestudējumu gaidīju,” atklāj Ķuzule-Skrastiņa. „Viesturs nāca ar savu vīziju par šo izrādi. Daudz runājām par spēles veidu, par materiālu, autoru, tēmu. Tur daudz slāņu. Viesturs teica, ka viņa pieredzē garākais „galda periods”.”

„Man tas bija atgriešanās notikums. Bija zināma pauze teātrī. Kad uzzināju, ka Viesturs izvēlējies šādu sastāvu izrādei, biju priecīga. (..) Viņš izveidoja no mums komandu, kurā bija milzīga bauda būt divus mēnešus. Tas bija komandas darbs, visi kopā kalpoņu pasauli izveidojām,” norāda Segliņa.

Aktrises ir gandarītas par sadarbību ar režisoru.

„Svarīgi darbā pie tik smaga materiāla, ka režisors ir pēc savas būtības gaišs un labs cilvēks. Viņā nav to dēmonu, kas Ženē lugā, ja tā būtu, būtu traki,” bilst Ķuzule-Skrastiņa.